Kopš studiju laikiem Ausma Auziņa atminas stāstu par to, kā Sūniņš varējis uzgleznot cīruļa ēnu pļavā. Šis stāsts iedvesmojis viņu izstādei, kas skatītājiem ļautu izsekot pirmo līniju ceļam uz papīra, kad vēl nav zināms, kāds būs gala iznākums.
Interesanti, ar ko sākas zīmējums? Ar domu vai jau ar zīmuļa pieskārienu papīram? Mākslas pedagoģei un interjera dizainerei Ausmai Auziņai “Iztēle ir īstenība”. Nelielā personālizstāde galerijā “Istaba” ir stāsts par to, kur var aizvest piezīmju kladē nejauši uzvilka strīpiņa vai kleksis.
“Pirmais ir līnija, tā roka visu laiku kaut ko darīja, un iestājās laiks, kad līnija bija pirmā. Tad ir garlaicīgas lekcijas vai sapulces, sākotnēji ir apņemšanās pierakstīt, un tad aiziet zīmējums un tā līnija kaut kur aizved,” stāstīja māksliniece.
Viņa atzina, ka visu laiku nēsājusi līdzi blonkotus vai papīra lapiņas un kaut kas visu laiku ir tapis.
“Ir tādi darbi, kur vienkārši švīkājums aiznes,” viņa skaidroja. “Esmu interjeriste pēc pamatizglītības, man ļoti patīk telpa, forma, virsma, ko mēs sajūtam ar roku, ar dzirdi, un te ir tādi darbi, es vēroju ēnu.”
Ausma Auziņa, ilggadējā kompozīcijas pasniedzēja topošajiem mākslas pedagogiem Latvijas Universitātē, izstādē izlikusi apskatei to, ko daudzi plašākai publikai reti rāda, – fragmentus no skiču kladītēm un zīmējumu fragmentus no ceļojumu pierakstiem vai skatoties raidījumus par putniem televīzijā.
“Man ļoti patīk putni,” atzina Ausma Auziņa. “Mans tēvs bija mežzinis, mēs daudz dzīvojām pa mežu, viņš arī ir ielicis tādu vērojumu un attieksmes pamatu; dzīvodams pa mežu, neļāva klaigāt vai plosīties, viņš attieksmi pret mežu ierādīja, pret dabu – ka tu esi viena daļa no viņa un nedrīksti traucēt, mīt pēdu, kur tev nevajag, vai nolauzt zaru, ko tev nevajag.”
