"Muzeju krātuvju ēka visiem muzejiem, kuri to apdzīvo, ir ļoti ilgi gaidīta un svarīga. Tā kā ap šo lielo, monumentālo būvi ir arī brīnišķīga, labiekārtota teritorija, un vispār šī Dzegužkalna apkaime ir brīnišķīga vieta, tad loģiski likās, ka arī publiskajā ārtelpā mēs varētu izveidot nelielu, kūrētu āra ekspozīciju, kas būtu apskatāmā ikvienam, jebkurā laikā, arī visos ierobežojumu apstākļos, ar kuriem mēs sadzīvojam šobrīd. Granīts un tieši tēlniecības kolekcija tam ir vispiemērotākā. Patiesībā
daļa no šiem darbiem ir tieši radīta ārtelpai – dabīgā apgaismojumā, ārvidē tie ir vislabāk pieredzami,"
Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta ekspozīcijas "Mītpoētiskie tēli" kuratore, LNMM Tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa.
Laimonis Blumbergs, Ojārs Feldbergs, Lilija Līce, Ojārs Siliņš, Juris Zihmanis un Zenta Zvāra – lūk, ekspozīcijā iekļauto granīta skulptūru autori. Lūgta komentēt, kas noteica šo izvēli, Vārpa atbild: "Tā ir ne tikai ekspozīcija, tie ir ne tikai tēli. Tie, protams, ir individuāli brīnišķīgi mākslas darbi. Daļa no tiem ir redzēti arī pastāvīgajās ekspozīcijās un izstādēs, bet daļa, piemēram, brīnišķīgā Zentas Zvāras guļošā figūra "Zeme" ir ļoti ilgi neeksponēta, arī Jura Zihmaņa teiksmainā kompozīcija "Mantojums" [..]."
Kuratore atzīmē, ka pamatoti daļu 20. gadsimta otrās puses tēlniecības mantojuma uzlūkojam kā ideoloģiski apzīmogotu, bet paralēli tam bija brīvā, radošā darbība. Viņa akcentē Ojāra Feldberga 1982. gada darbu "Ēna" un tajā pašā desmitgadē īstenotu granīta darbu izstādi, kurā bijis kaut kas līdz tam latviešu tēlniecībā nepieredzēts – ainava.
Sev nozīmīgu ekspozīcijas "Mītpoētiskie tēli" šķautni atklāj tās vizuālās koncepcijas autors, tēlnieks Gļebs Panteļejevs: "Tā ir kaut kur vēsturiska, jo granīta tēlniecība tādā formāta vairs nepastāv Latvijā. Ir daži autori, es teiktu – "dinozauri", "sakrālie monstri", kas turpina to darīt – viens no viņiem, izcilākais meistars ir Pauls Jaunzems [..]. Bet šie [ekspozīcijas] darbi ir tie brīvie darbi, ko mākslinieki ir taisījuši tāpēc, ka viņiem gribējās uztaisīt. Tagad, ja kaut ko kaļ granītā, parasti tie ir pasūtījuma darbi, un vispār granītu lieto ļoti reti. Toreiz granīts bija ļoti ejošs materiāls. Un kas mani tiešām fascinēs vienmēr – latviešu tēlniecībā sievietēm bija loma. Tieši granīta tēlniecībā.
Šajā ekspozīcijā Lilija Līce un Zenta Zvāra ir divas brīnišķīgas pārstāves no tā laika. Es apbrīnoju viņas, jo tajos apstākļos, pie vecās tehnikas, kad nebija dimanta griezējinstrumentu, kad visu tieši kala, nevis grieza kā tagad, kā viņas varēja to visu dabūt gatavu? Tas ir brīnišķīgi!"
Ekspozīcijas veidotāji iedrošina spert soli Muzeju krātuves zaļajā zonā, lai tur izstādītās skulptūras aplūkotu tuvāk: "Šī ir publiski pieejama vieta, kur drīkst pie skulptūrām iet, apskatīties tuvumā, vasarā apsēsties zālē, pavadīt tur laiku. Nebaidieties, nāciet!"
