Izstādes nosaukums "Savējie" apspēlē nacionālisma duālo dabu – selektīvi iekļaujošu un izslēdzošu. Kas ir kritēriji, pēc kuriem mēs definējam savu un citu piederību nācijai? Grupas izstādē skatāmi trīs Latvijas Mākslas akadēmijas studentu jaunradītie darbi, kā arī jau esoši darbi foto tehnikā, glezniecībā un keramikā no 20. un 21. gadsimta. Alises Hofmanes kūrējumā izstādē piedalās Annemarija Ščegoļeva, Arnis Balčus, Egija Damberga, Ieva Stalšene, izstādīti arī Džemmas Skulmes un Elvīras Pinnis darbi. Tieši pēdējos divos izteikti jūtama padomju estētikas patina, kurā autores interpretē piederības un identitātes apjomus ar tautiskuma un etnogrāfijas vizuālajiem kodiem.
Māksliniece Egija Damberga izstādē piedāvā divus veikumus. Pirmais ir videodarbs, kurā gluži kā uz vientuļas planētas virsmas redzams kails sievietes ķermenis. Tā kustības ir sporādiskas un itin kā tiecas pazust mālainās zemes izciļņos. Sievietes seju sedz gāzmaska.
Performance videoformātā tverta mālu karjerā Lodē, un šādas tādas mālu paliekas bija redzamas arī pēc otrās uzstāšanās reizes nu jau Mākslas akadēmijas galerijā "Pilot". Par ietiekšanos savā zemē pilnīgi burtiskā nozīmē Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Egija Damberga: "Pirmajā, oriģinālajā performancē es aprakos māla karjerā un tad it kā pārdzimu. Uz manis bija PSRS laika armijas maska un sarkanā krāsa, kas simbolizē gan asinis, gan atsauci uz PSRS laiku. Izstādē redzamais izsvaidījums ir paliekas no performances, kur arī es piedzimu no jauna. Šī performance vēsta par pārdzimšanu, par Latvijas nācijas atmodām. Latvijas nācijai, man liekas, ir nosliece atmosties diezgan bieži. [..]."
Otrs Dambergas darbs ir keramikas sērija ar Maskavas Vasaras olimpisko spēļu talismanu lācīti Mišu, kura atveidojumi ar katru nākamo figūru pakāpeniski deformējas, līdz saplok un izjūk pavisam.
Šķiet, tāpat notiek ar daudzu cilvēku sentimentu, kurš mēdza pavadīt okupācijas laika vizuālos simbolus. Kaut kas, ko teju uztvērām par "savējo", nu kļūst par "svešo". Māksliniece skaidro: "Ir šīs sentimentālās sajūtas, kas postpadomju bērniem tiek ieaudzinātas par padomju laiku. Šis sentiments, kas pārmantots tālāk, ir raksturīgs visai Austrumeiropai. Bet tas ir transformējies, tas ir hibrīds. Katru reizi, kad tas tiek nodots tālāk, tas pārveidojas, deformējas."
Savukārt improvizētā vēlēšanu kabīnē iespējams pāršķirstīt fotomākslinieka Arņa Balčus grāmatu "Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem", kura iznāca aizvadītā gada beigās zīmīgā datumā – 18. novembrī. Izdevumā skatāmas 99 fotogrāfijas no dažādiem kolektīviem rituāliem – gājieniem, atceres pasākumiem, Dziesmu svētkiem, kā arī tautu meitu, policistu un protestu dalībnieku portreti, tādējādi veidojot kritisku, sentimentālu un ironisku Latvijas sabiedrības portretu.
Uzrunājot piedalīties izstādē, kuratore uzreiz izrādījusi interesi tieši par darbiem no grāmatas, atceras Balčus: "Es viņai teicu, ka grāmata ir pašpietiekama, ka nav jēgas domāt vēl ko citu, kaut kādus darbus ņemt un fragmentāri izlikt. Grāmata ir tas gala rezultāts. Protams, lai nebūtu tā, ka grāmata vienkārši stāv uz galda, man likās ļoti adekvāti to pasniegt improvizētā vēlēšanu kabīnē. Mums vēlēšanas bieži vien notiek skolās. Galds izstādē atgādina skolas galdu. [..] Veids, kā mēs kļūstam par paklausīgiem sistēmas pilsoņiem, arī parasti sākas skolā. Šis galds simboliski sasaucas arī ar to. Un vēlēšanas… Reizi četros gados mēs dodamies vēlēt jaunu Saeimu cerībā, ka kaut kas mainīsies, bet skaidrs, ka fundamentāli jau nekas nemainās.
Mēs vienmēr gribam lauzt savu nacionālo vai kolektīvo identitāti, bet nepietiek ar to, ka mēs aizejam nobalsot. Kabīne ir ļoti daudzpusīgs, arī simbolisks [tēls], tā ir gan par vēlēšanām, gan par varu, gan par nolemtību, bezcerību un, protams, arī par mums."
Ieva Stalšene savas mākslinieces gaitas sākusi vispirms kā scenogrāfe, bet šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā apgūst glezniecību. Mākslā viņa reflektē par dabiskā un pārdabiskā mijiedarbību, cilvēka saikni ar absolūto un pašam ar sevi. Vizuālajā valodā Stalšenes darbos bieži rodamas atsauces uz BDSM un dažādām garīgajām praksēm. Te jāpaskaidro, ka ar saīsinājumu BDSM saprot seksuālu prakšu kopumu, kas ietver erotisku varas apmaiņu ar asām sajūtu stimulācijām un dažādām lomu spēlēm.
Stalšenes darbu sērija, kura skatāma izstādē "Savējie" ir, varētu teikt, sadalīts manifests – īsas, kodolīgas frāzes, kuras saklausītas ikdienas gaitās un iespiedušās atmiņas dziļākajos slāņos,
piemēram: es tevi vairs nemīlu; es gribu nosprāgt no laimes; viņi jau strādāt negrib; tu neesi īsts mākslinieks un tamlīdzīgi. Savu autortehniku māksliniece esot attīstījusi, iedvesmojoties no pareizticīgo ikonām, kurās izmanto zelta lapiņas. Tekstus Stalšene izceļ uz šādi darināta "sakrālā fona".
"Teksts ir pirmais mākslas medijs, kurā es darbojos. Sākotnēji tā bija dzeja, tad sāku rakstīt prozu, tad savu dzīvi sāku saistīt ar teātri, tekstiem, scenogrāfiju. Vizuālajā mākslā bija iespēja visus iepriekš apgūtos elementus savienot. Tādēļ arī teksts ienāk vizuālajā mākslā, jo jaudīgs teikums strādā. Šodienas pasaulē mēs ļoti daudz saskaramies ar frāzēm. Man šķiet, mums vajag par to vairāk reflektēt un padomāt, ko mēs ar vārdiem nesam pasaulē. Šie darbi ir tieši par to, kas stāv aiz ikdienišķi lietotā teikuma," atklāj autore.
Iepazīšanās ar izstādi "Savējie" mākslas galerijā "Pilot" Rīgā, Vāgnera ielā, iespējama līdz 13. septembrim.
