Pētera Krastiņa talants uzplauka ļoti daudzsološi, bet to ātri pārtrauca smaga garīga slimība, un neilgi pēc 30 gadu vecuma viņa dzīve aizritēja galvenokārt Aleksandra augstumu slimnīcā, kas šodien zināma kā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs.
„Ienākam mēs tagad Pētera Krastiņa izstādē, divās istabās. Kāpēc Pēteris Krastiņš? Viņš ir bijis mūsu pacients jau no 1916.gada,” izstādē ievada tās idejas autore, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra sabiedrisko attiecību vadītāja Silva Bendrāte.
Izstāde dod reto iespēju vienkopus aplūkot tik plašu Krastiņa darbu klāstu pēc 105 gadu pārtraukuma, jo 1911.gadā Rīgā notika pirmā un arī vienīgā Pētera Krastiņa personālizstāde:
''Tiešām varētu uzskatīt, ka viņš būtu izcila zvaigzne mākslas debesīs, ja vien viņam būtu palaimējies – piemēram būtu zāles tajā laikā labākas vai viņam tā šizofrēnija tik strauji neattīstītos, bet tā viņam attīstījās. Viņš ir mācījies ārzemēs – gan Pēterburgā, Štiglica skolā, gan Itālijā un Spānijā papildinājies, to var redzēt arī viņa gleznās. Viņa rokraksts ir ļoti interesants, īpašs, žēl, ka nebija iespējas to attīstīt, viņš būtu lieliska zvaigzne”.
Izstādē slimnīcas muzejā skatāmas Pētera Krastiņa darbu kopijas, jo viņa oriģināldarbi lielākoties ir ļoti trausli ne tikai dvēseliski, bet arī tīri materiāli, it sevišķi viņa mazā formāta zīmējumi uz papīra, kuros ļoti savdabīgā, stilizētā un subjektīvi ekspresīvā veidā viņš atainojis sava dzimtā novada ainavas – mežu, atsevišķus koku stāvus, bet jo īpaši daudz purva noskaņas.
Izstādi turpina darbi ar ārzemju iespaidiem, no kuriem slavenākais ir „Luksemburgas dārzā”, tiem seko dažādas Krastiņa veidotas portretu skices un gleznojumi, to vidū veltījumi aktrisei Tijai Bangai.
Izstādes noslēdzošā daļa arvien jūtamāk un traģiskāk atspoguļo Krastiņa likteni, darbi ir kā galēja izmisuma baismīgs kliedziens, par to liecina arī darbu nosaukumi „Ciešanas”, „Fauns”, „Dēmona fantāzija”.
Pētera Krastiņa slimība saasinājās drīz pēc viņa personālizstādes 1911.gadā, un kopš 1916.gada 34 gadu vecumā viņš jau kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumu slimnīcā, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa, kad 1942.gadā nacisti viņu līdz ar citiem pacientiem noslepkavoja nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā.
Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele pirms 10 gadiem sarakstījusi pētījumu par Pēteri Krastiņu, novērtējot viņu kā vienu no 20.gadsimta sākuma Latvijas mākslas lielākajiem un daudzsološākajiem talantiem, kura daiļradē var atrast paralēles ar citu tautu ievērojamam dižgariem:
„Viņa mākslai ir nevilšas paralēles ar Munku Norvēģijā, ar Noldi Ziemeļvācijā, ar Čurļoni Lietuvā. Tagad jau pēdējos gados šīs paralēles ir ievērotas arī starptautiskā mērogā, un mums pašiem ir savs Krastiņš ar savu trauslo mākslu.
Iespējams, visprecīzāko raksturojumu viņa darbu savdabībai devis Jānis Jaunsudrabiņš – 1908.gadā nelielā apcerē par Krastiņu. Viņš raksta apmēram tā, ka Krastiņa mazie darbi uz papīra atstāj ļoti savādu iespaidu – it kā tie ir kolorēti zīmējumi, tomēr ir tāda sajūta, ka tas zīmējums ir tikai tādēļ, lai valdītu lielu krāsu simfoniju. Tur ir vienkārši motīvi, be,t dziļāk ieskatoties, tie izvēršas par lielu plašumu, un visam pāri klājas dziļa melanholija”.
Pētera Krastiņa darbu reprodukciju izstāde Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra muzejā apskatāma līdz augusta vidum.
