“Man tā tomēr ir Latvijas ainava. It kā precīzi detaļās tas nav redzams, bet tas ir nojaušams. Tur ir redzami koki, krūmi un ūdens līnija, un ūdens pats. Bet tas nav mans mērķis uzgleznot kaut ko precīzi no dabas, es gleznoju nevis konkrētu vietu, bet konkrētu sajūtu.
Es gleznoju telpu, un tā sajūta ir tāda, ka man skatītāji saka, es zinu to vietu, es tur esmu bijusi, bet es smaidu, jo es zinu, ka tā vieta ir manā galvā,” par izstādes darbiem stāsta Vija Zariņa.
"Ja glezno gandrīz 40 gadus, ja tu esi profesionālajā glezniecībā iekšā, un es tiešām mīlu šo klasisko glezniecību, tad tev tas cietais disks, tā galva ir pilna. Pieredze man ir liela un tās ainavas dzīvo manā galvā, un es tās izloloju ļoti ilgi, un tad, kad es viņas tā kā gara acīm ieraugu, es tās uzgleznoju. Es gleznoju tik ilgi, kamēr to sajūtu gleznā dabūju iekšā,” turpina māksliniece. “Savukārt mans mērķis ir tāds, lai skatītājs nevarētu paiet gleznai vienaldzīgi garām, lai glezna viņu ievelk un liek skatīties.”
Arī iepriekšējā izstādē, kas pirms gada notika izstāžu zālē "Arsenāls” kopā ar Kasparu Zariņu, gleznotāja lielformāta darbos meklēja Latvijas ainavas kodu.
“Man ar to “Arsenāla” izstādi bija tā – es to Latvijas sajūta gleznoju, bet atbrauc lietuviešu mākslinieki un pilnīgā sajūsmā saka, redz, kur mana Lietuva. Es saku, nē, nē, nē, tas ir pa ceļam uz Lietuvu, tur, kur tie līdzenumi sākas un tās lielās tāles. Man kaut kā liekas, ka tā ir mana Latvija” atklāj Zariņa.
Izstādes darbos izteikta līnija, horizonts. Par to liecina arī kaut vai gleznas "Krasta līnija” nosaukums. Māksliniece atklāj, kas viņu visvairāk aizrauj.
“Īstenībā man visvairāk patīk starp gadalaikiem. Mūsu platuma grādos ir tie četri gadalaiki, viņi ir ļoti izteikti, bet man patīk, piemēram, ka rudens iestājas vasarā, tā kā atvasara vai kaut kas tāds, kā viens gadalaiks ienāk citā gadalaikā. Tur rodas kaut kas netverams un skaists,” bilst Zariņa.
Vija Zariņa vēlas, lai skatītājam glezna neatklājas uzreiz, tā ir uzmanīgi jāvēro. Galerijas "Daugava" vadītāja Anda Treija, lūk, kā uztvērusi ainavās ietverto noskaņu.
“Skatoties jauno izstādi, kad darbi ir uzlikti, izjūtu patiesu baudas sajūtu, jo
viņa ir uzgleznojusi to klusumu un skumjas. Liekas, ka skumjas, būs sāpīga izstāde un kaut kādi pārdzīvojumi, bet, ja tā padomā, tās skumjas jau ir biežākais mūsu dvēseles stāvoklis,
jo tad mēs domājam par sevi, domājam par citiem, domājam par tiem, kurus mīlam vai mīlējām. Tā sajūta, man liekas, ir tik smalka, tik jūtīga, ko Vija ir radījusi izstāžu zālē, un te nu viņa ir īpaša,” uzskata Anda Treija.
Treija arī norāda, ka Zariņa nekad nav gleznojusi konkrētu vietu, viņa glezno savas atmiņas, to, ko viņa ir redzējusi vai sajutusi dabā.
“Man liekas, ka
šim novembra laikam viņa ļoti atbilst ar savu glezniecību, tur ir tie miglas vāli, tās skumjas, tā vēlēšanās kaut ko atcerēties un vēlēšanās arī ticēt nākotnei un tiekties pēc tā gaišā, kas mūs gaida pēc tā tumšā rudeņa,” vērtē Treija.
Tēlnieks Aigars Bikše izstādes atklāšanas runā uzsvēra, ka Zariņas bildēs, viņam šķiet, ir liela telpa.
“Kā skatītājs es jūtu, ka Vija atstājusi apjausmu par šīs pasaules plašumu. Vienmēr bijusi sajūta, ka viņa tāda maiga un mazliet sadrumstalota, liekas, pārāk daudz uzmanības pievērš mazām lietām. Bet tad es redzu tajās bildēs, un droši vien, ka tas tas ir kāds meditācijas process, kur cilvēks atrod kaut kādu plašumu, lielo pasaules kopumu,” bilst Aigars Bikše.
Izstāde "Uzgleznotā daba” galerijā "Daugava” būs skatāma līdz 5. janvārim.
