Pagājušajā nedēļā uz galerijas palodzes tika izvietots bioreaktors ar micēliju, kam dots nosaukums “Audzētava. Tuva sastapšanās”. Tā autors ir vācu mākslinieks J. G. Glokners. Pirmajā skatījumā tās ir vienkārši savstarpēji savienotas trīslitru burkas, kurās tiek audzētas astoņas sēņu sugas. Skatītājs var vērot, kā šajā mākslīgajā sistēmā aug biomasa, kurai tiek piegādāts cukurs, ūdenis un skābeklis. Jāatzīmē, ka Rīgā tā nav pirmā reize, kad tieši sēnes tiek izmantotas mākslas darba radīšanas procesā. 2010. gadā nelielā, bet vairs neeksistējošā Vecrīgas galerijā “Supernova” dāņu mākslinieks Troels Sandegards uz stikla platēm audzēja sēnes, tādējādi radot īpatnējas un dzīvas gleznas.
Tiesa, māksla, kas izmanto dzīvu matēriju un tehnoloģijas, ir jābauda ne tikai no estētiskā skatpunkta; tā pieprasa zināmu sagatavotības līmeni.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc RIXC ir sākusi jaunu iniciatīvu, kas, cerams, būs regulāra parādība Rīgas kultūras kartē. Dienas vidū tika piedāvāta saruna ar rezidences mākslinieku, kas parādīja gan darba rašanās aizkulises, gan arī domu procesu, kas to pavadīja. Apmeklētāji varēja baudīt uzkodas un uzrunāt arī pašu mākslinieku.
Pavadošajā tekstā ir vēstīts: “Šobrīd mākslinieks ir pievērsies cilvēku un sēņu attiecībām mākslīgās dzīvību uzturošajās sistēmās”. No šāda skatpunkta kļūst redzamākas asociācijas ar cilvēka dzīvības uzturēšanu. Tāpēc dažkārt mēs ikdienas sarunās cilvēkus, kas ir zaudējuši kognitīvas spējas, aprakstām kā dārzeņus, bet neaktīvus indivīdus nosaucam par sēnēm.
Tomēr vai šādi mūsos neapzināti neiezogas aizspriedums, ka zināmu spēju trūkums vienmēr nozīmē arī zemāku vērtību? Sēnes, kas nav nedz augi, nedz dzīvnieki, māksliniekam drīzāk liek domāt par citādību.
No vienas puses, mākslinieks kļūst par amatiermikologu, kuram ar zinātnieku ir kopīga interese. No otras puses, ievietošana mākslas vidē gan pievērš nespeciālistu uzmanību noteiktam fenomenam, gan arī ļauj par to rotaļīgāk domāt.
Sēņošana Latvijā ir viena no ikdienišķākajām rudens aktivitātēm. Tā gandrīz visiem ir pirmā "nezinātniskā” sastapšanās ar sēnēm. Ne velti darba nosaukumā ietverti vārdi “tuva sastapšanās”, kas, protams, ir saspēle ar S. Spīlberga filmu “Trešās pakāpes tuvie kontakti” (1977).
"Tuvie kontakti” ar sēnēm, kas savā ziņā ir unikālas būtnes uz zemes, šajā gadījumā nozīmētu sastapšanos viņpus kulināra vai tamlīdzīga izvērtējuma.
Tas ietvertu gan fantāzijas, vai sēnēm ir kāda īpaša apziņa vai saziņas valoda, gan arī ētiski izgaismotus jautājumus, gan arī, piemēram, mēģināšanu domāt par sēnēm viņpus antropocentriskām kategorijām.
Šajā ziņā joprojām varam priecāties, ka, atšķirībā no daudzām citām valstīm, vismaz sēņošana Latvijā ir saglabājusies kā stabila sadzīves kultūras sastāvdaļa. Tieši tāpēc mēs varētu vieglāk saprast avangarda sēņu mākslu. Piemēram, Džons Keidžs – viens no ievērojamākajiem 20.gs avangarda komponistiem – bija fanātisks sēņotājs un sēņu pazinējs. Šīs kaislības dzīts, viņš sarakstīja savu “Sēņu grāmatu”. Tajā mēs varam lasīt: “Mēs nekad neatrodam/pietiekami. Mēs turpinām/meklēt sēnes/līdz mums vajag (saistības vai fakts/gaismas zušana) apstāties.”* Pieļauju, ka sēņotāji viegli identificētos ar Keidža sacīto. Tiem, kas par to nezina, palīdz māksla, kas bieži vien atgādina un pievērš uzmanību noteiktam fenomenam vai problēmai. Šajā gadījumā tās bija sēnes.
*Cage John, Alexander H. Smith (1972) The Mushroom Book, New York: Hollander Workshop
