Henrieta Verhoustinska: Frančeska man īpaši lūdza izrunāt savu vārdu ar uzsvaru uz otro zilbi, jo tas neesot nekāds latgaļu vārds, bet itāļu vārds…
Frančeska Kirke: Tas patiesībā ir par godu manam latgaļu vectēvam Franciskam, bet arī viņa vārds ir veltījums itāļu gleznotājiem.
Mēs ar jums tiekamies, jo Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir atklāta izstāde "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", šī izstāde ir ieguvusi nosaukumu no Kristapa Ģelža video instalācijas "Mūra nojaukšana". Vai jūs atceraties šo instalāciju tai laikā, kad tā tika prezentēta publikai?
Pat nezinu, kurā gadā tas notika, pieņemu, ka es varēju būt tajā laikā Sanfrancisko. Garš stāsts, kā es tur nokļuvu, kāpēc es tur nokļuvu strādāt vienas galerijas uzdevumā. Tas tieši trāpīja uz laiku, kad notika pučs, un bija viens brīdis, biju ar meitu, kad bija tāda sajūta, ka mēs vispār atpakaļ neatbrauksim. Tas ātri beidzās, bet arī tas, kas notika apkārt… Man visi tās mājas iedzīvotāji, kur dzīvojām tajā laikā, izteica nožēlu, līdzjūtību, turēja īkšķus par mums. Bet tas beidzās ļoti ātri.
Šī izstāde apvieno 30 māksliniekus. [..] Tie ir jūsu paaudzes mākslinieki: Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Helēna Heinrihsone, Ivars Poikāns, Jānis Mitrēvics, Juris Putrāms, Andris Breže. Vai jūs jūtaties kā šīs paaudzes daļa?
Jā, protams. Es ilgi domāju, kas bija tas, kas mums tajā laikā ļāva būt tik jaudīgiem… Māksliniekiem, kas ir tik aktīvi savā izpausmē, ļoti aktīvi ir pret kaut ko. Domāju, pirmkārt, tas ir tas laiks, kad ir atklātība. Paldies Dievam, nāca tāds Gorbijs, Gorbačovs, un viss kļuva iespējams. Ēzopa valoda, kas principā bija iespējama pirms tam... Beidzot bija laiks, kad pavērās slūžas vaļā un mākslinieki varēja izteikties. Tieši tas moments, kad bija tā pretestība un pēkšņi panāca viss vaļā, tad mākslinieki kaut kā izteicās pilnībā, pauda to, kā viņi jutās tajā laikā.
Es pieņemu, tagad ir cits laiks un ir pilnīgi citas attiecības ar valsti, ar notikumiem, un mākslinieki ir daudz rafinētāki un pilnīgi savādāk izsakās par to, kas viņiem ir svarīgs. Bet mēs tajā laikā tiešām bijām tādi diezgan politizēti.
Tas laiks ir ļoti īss laika sprīdis, līdz 1991. gadam, izstāde arī runā par laiku līdz 1991. gadam, kad notika tā soli pa solim, bet nepārtraukti aktivitātes, demonstrācijas, Mākslas dienas… Mākslinieki vispār bija nenormāli aktīvi tajā laikā, tāpēc ka beidzot varēja runāt. Pilnīgi visi varēja izteikties. Es jau minēju vienā intervijā – kā Tarkovska filmā, kur bērnam, kas laikam stostījās vai nevarēja runāt, iedveš spēju un viņš sāk runāt. Tāds laiks, kad visi varēja sākt runāt.
Un arī māksliniekiem, man liekas, tajā laikā bija daudz lielāks iespaids, ietekme uz skatītāju, izstāžu apmeklētāju prātiem.
Jā, tas ir interesanti, ka toreiz tās Mākslas dienas un mākslinieku izstādes savāca ļoti daudz cilvēku, pilnīgi stāvēja rindās pie lielā muzeja uz visām izstādēm pēc kārtas. Cilvēkiem acīmredzot tajā laikā bija daudz mazāk iespējas iegūt informāciju un kaut kādu pozitīvu emociju spektru. Daudz kas nebija, bet bija mākslinieki. Tagad ir gadžeti, telefoni, soctīkli un kaut kā tā uzmanība ir izšķīdusi, uzsūkusies, un mākslinieki vairs nav centrā.
Jūsu kolēģis mākslinieks Breže saka, ka tolaik mākslā bija izteikta Ēzopa valoda, jūs nerunājāt tiešā tekstā. Vai jūs varat viņam piekrist?
Domāju, ka latviešu mākslā vispār bija tās izpausmes savā ziņā maigākas. "Maigās svārstības"... jā. Mēs nebijām tik spēcīgi contra, pret varu kā, teiksim, tā laika krievu mākslinieki disidenti. Protams, tas sākās jau ar plakātu mākslu, kur arī bija stipri redzama Ēzopa valoda.
Jūsu tētis, Gunārs Kirke, bija viens no ievērojamākajiem latviešu plakātistiem.
Tā blice, kas dibinājās, tur bija arī daži no supergrafiķiem. Domāju, ka tas ir tas latviešu kods – ar vieglu ironiju un tā netieši, ar mājieniem, bet tas jau nenozīmē, ka tas ir mazāk svarīgi. Tas teksts ir mazāk svarīgs, domāju, ka tā valoda vienkārši ir savādāka.
Varbūt metafora un simbols vispār ir latviešu mākslas paņēmiens, jo arī teātrī tas ir ļoti jūtams. Tieši metafora un simbols kā valoda.
Jā. Domāju, ka arī tā var provocēt. Galīgi nevajag runāt lozungiem.
Savukārt Jānis Mitrēvics teicis, ka tas brīvdomības posms, vēsturiskais posms vienmēr ir bijis ļoti īss un pēc tam iestājas jaunā konjunktūra. Vai jūs šobrīd jūtat, ka būtu iestājusies kaut kāda jaunā konjunktūra, jaunie rāmji, kas neļauj māksliniekiem būt pilnā mērā brīviem?
Nē. Es domāju, ka mākslinieki ir absolūti brīvi. Vienkārši katrs ir aizgājis savā nišā, savos meklējumos. Tagad ir absolūti cita pasaule – mēs esam brīvi, mēs varam ceļot, ir galerijas. Tolaik nebija galeriju patiesībā.
Bet bija tās lielās grupu izstādes.
Jā, jā, jā. Protams, mēs kā grupas bijām toreiz interesanti, es pieņemu, pat maskaviešiem bijām interesanti ar savu epohālo izstādi, kas notika Maskavā. Mūsu mākslinieki ar diezgan provokatīviem, diezgan skaudri provokatīviem darbiem, ar nepareizi sašūtu, bet tomēr Latvijas karogu. Pāris māksliniekiem viņu gleznās, instalācijās, man arī, bija iekļautas kapu kopiņas – tā diezgan nepārprotami, bet bija tāda sajūsma, pilns ar cilvēkiem. Pats jocīgākais, ka dažus darbu iegādājās arī Tretjakova galerija, tai skaitā arī pāris manus darbus. Viens no darbiem saucās "Personības kults", tas bija tā kā aizslietnis no trim daļām, kur parādās "es neko neredzu", "es neko nerunāju", "es neko nedzirdu" – cilvēku figūras. Un tagad ir pagājuši... cik gadi, ir notikušas visas perturbācijas, diemžēl ne uz labo pusi ar Krieviju. Nesen izlasīju ziņu, ka Tretjakova galerijai ir jauna direktore, skarba sieviete jaunos gados, un tagad tiks vētīts viss Tretjakova galerijas darbu kolekcijas fonds...
Pēc ideoloģiskiem kritērijiem...
Jā, absolūti. Tad es jau paredzu, ka manam darbam ir laba nākotne tikt sadedzinātam, tas ir kā turpinājums, kā performance, es pat esmu priecīga.
Vai šodien notiekošais ar Ukrainu jūs ietekmē kā mākslinieci?
Jā, protams. Biju pieteikusi pēdējo izstādi "Skaistuma dekonstrukcija", bet ilgi nevarēju saprast, vai ir īstais brīdis, un tad es atradu formu, to atslēgu, kas man bija interesanti un kas kaut kādā veidā, es ceru, arī aizskāra skatītāju jūtas. Es izvēlējos vienu darbu no Ermitāžas "Madonna Litta". Izpētīju, vai viņi nav to kādos karos piesavinājušies, bet izrādās, nē, viss godīgi tika nopirkts. Bet "Madonna Litta", es domāju, ka mums vairs nebūs pieejama, jo starp mums ir siena, viss, ierakumi, siena, nav iespējams... Es nevaru iedomāties sevi kādreiz, manas dzīves laikā, ceļojam uz Pēterburgu apskatīt "Madonnu Litta". Un, ņemot vērā, kas notika ar muzejiem Ukrainā tagad, cik muzeju ir izlaupīti, 50 000 darbi ir izlaupīti no dažādiem muzejiem…
Par jums ir izdota grāmata "Kirkes grāmata" / "Kirke’s Book". Vai šajā grāmatā ir noformulēts jūsu mākslas stils, virziens kādā jūs darbojaties?
Vairāk tā ir grāmata par visu mūsu radošo dzimtu.
Jūsu mamma bija slavenā kostīmu māksliniece Večella Varslavāne.
Paps plakātists, vectēvs gleznotājs no Latgales. Caur viņu likteņiem, viņu stilu Anita Vanaga centās noformulēt, kas ir tas mans stils, bet es jau visu laiku attīstos. Ir bijuši dažādi periodi, maigāki un skarbāki. Domāju, ar laiku varētu parādīties vēl kāda grāmata, jo ir sajūta, ka tagad es esmu sasniegusi to sevis skaidrības līmeni, ka es zinu, ka tā es arī turpināšu. Ka tā, kā es tagad strādāju, tā es arī turpināšu. Un es ceru, ka tas drīz būs redzams vienā lielā izstādē.
Tieši par to gribēju jautāt, jo divās pēdējās jūsu izstādēs – Rīgas biržā "trauslums" / "fragile" un galerijā "Māksla XO" jau pieminētā "Skaistuma dekonstrukcija" – ir dialogs ar klasiskiem mākslas darbiem, jūs tos apspēlējat, komentējat, varētu pat teikt, dekonstruējat, un vienlaikus jūsu mākslas darbos tiek saglabātas tas ārkārtīgais trauslums un skaistums. Vai šie komentāri, šī dekonstrukcija pauž jūsu sajūtu par apdraudējumu?
Nepārtraukts. Apdraudējums ir nepārtraukts, mēs taču to redzam. Mēs redzam. Viena izstāde man bija par tēmu, kas mani kaut kā ļoti aizskāra... Sīrija. Protams, konflikts, protams, atkal tā pati valsts ir iebrukusi Sīrijā. Alepo kultūrvēsturiskie dārgumi, cilvēku likteņi, sagrautas ēkas... "trauslums" Biržā. Atceros, ka kāds mākslas zinātnieks teica: nu nav tik briesmīgi, tas ir drusku sabiezināts. Un nepagāja ne gads, kad sākās šis karš. Tā ka nekas nav sabiezināts, es domāju. [..] Nekas nav beidzies. Diemžēl.
Jūs savās gleznās plaši lietojat simbolus, jums ir simboliskas krāsas un tās metaforas vienmēr ir ārkārtīgi interesanti minēt. Kā tās pie jums atnāk?
Kaut kā pirms gulētiešanas pēkšņi man ir skaidrs viss. Kad es aizmiegu, ir tas skaidrākais moments, kam ir jātop nākamā rītā. Un tad galvenais ir to saglabāt līdz rītam un pēc tam mesties uz darbnīcu.
Mēs runājām, Frančeska, ka jūs savā mākslā esat paredzējusi notikumus. Kas tas ir, kas māksliniekam ļauj būt pareģim? Mēs bieži redzam, ka mākslinieks ir pirms sava laika.
Uz sevi es to tā neattiecinātu, es tik ļoti neparedzu, bet ir intuīcija, kā es redzu, skatoties visus tos vecos katalogus un fotogrāfijas. Man vienmēr tā tēma likās glezniecības vērta, kas attiecās uz vardarbību, lai cik jocīgi arī tas nebūtu. Atklāju ļoti daudz darbu par šo tēmu no dažādiem periodiem, no astoņdesmito gadu sākuma. Tikai tā forma, mana rokraksta forma ir mainījusies, bet tas, kas mani satrauc, varbūt, ka tas ir galīgi nekomerciāli, bet man kaut kā gribas pateikt savu vārdu: karam nē.
Jūs pieminējāt, ka jums briest liela izstāde. Kad ir gaidāma jaunā izstāde?
Nākamgad. Patiesībā es baidos, es nerunāju par saviem plāniem, bet viņa sauksies "Bastions" līdz ar to var paredzēt, ka tas ir kaut kādā veidā saistīts ar militārām lietām. Diemžēl.
