Apgāds "Neputns" sērijā "Latvijas mākslas klasika" izdevis grāmatu par vienu no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem Ādamu Alksni (1864–1897). Mākslinieka mūžs un radošā darbība aprāvās traģiski agri, taču viņš nepārprotami atzīstams par vienu no latviešu nacionālās mākslas apzinīgākajiem veidotājiem.
Ādams Alksnis ir cieši saistīts ar Rūjienu, kur gan mācījies skolā, gan arī apglabāts. Mākslinieks mira 34 vecumā pēc neveiksmīgas deguna operācijas.
Savulaik Rūjienā bijis iekārtots Ādama Alkšņa muzejs viņa bijušajā darbnīcā, taču kopš 2001. gada tā ir pamesta novārtā. Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa atklāj, ka viņa ir uzņēmusies rūpes par šo namiņu.
"Lai nevienam neienāktu prātā ierīkot ko citu tur, pagraba stāvā ir novietots trīs metrus liels "Celmlauzis" ģipsī, ko veidojis rūjienietis tēlnieks Raimonds Muzikants, domājot par to, ka Ādamam Alksnim nav kapa pieminekļa. Ja jau viņš bija nacionālās glezniecības celmlauzis, tad arī taisīja kārtīgu "Celmlauzi". Diemžēl tas palika nerealizēts," atklāj Līga Siliņa.
Pašlaik Rūjienas kapos ir uzstādīts tēlnieka Andra Vārpas veidots piemineklis Ādamam Alksnim.
Mākslas zinātniece Anda Bērziņa atzīst, ka pētīt Ādama Alkšņa personību un daiļradi sākusi nejauši. Pirms pievērsties mākslas vēsturei, viņa interesējusies par arheoloģiju, domājot, kā apvienot abas pētnieciskās intereses, viņa bakalaura darbā pētījusi senatnes attēlojumu latviešu mākslinieku darbos. Latvijas Nacionālās mākslas muzeja krājumā atklājusi plašu Ādama Alkšņa darbu krājumu.
"Viņam ir ne tikai senatne, batālijas, jo viņš beidza Batālijas klasi [Pēterburgas Mākslas akadēmijā]. Tad es ieraudzīju, ka viņam ir daudzi darbi ar latviešu dzīves attēlojumu. Tāda bagātība, ka sapratu, jāpieiet nopietnāk," stāsta Bērziņa.
Materiālus savam pētījumam Bērziņa vākusi Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrā, pētījusi tā laika periodiku, tāpat tiešsaistē ir pieejami materiāli par Pēterburgas Mākslas akadēmijas studentiem.
"Atšķirībā no drauga Jaņa Rozentāla Alksnis neatstāja aiz sevis pārdomas. Daudzi mākslinieki par sevi rakstījuši, rakstījuši par tā laika dzīvi, arī domas, kā vajadzētu gleznot, bet Alksnis tādas lietas nav atstājis," norāda Bērziņa.
Pētniece cer, ka vēl atradīsies mākslinieka rakstītās vēstules, kas ļautu Alksni tiešāk raksturot. Pašlaik viņa raksturs veidots no tā, ko par Alksni domājuši viņa draugi.
Zināmākie Ādama Alkšņa darbi ir zirgu zīmējumi, kā arī kāda virsnieka portrets, kuru uzskata par pirmo impresionisma manierē veidoto darbu Latvijā.
"Senatne un lauku cilvēku attēlojumi, ko viņš pirmais iesāka un ieinteresēja arī savus draugus pulciņā "Rūķis". Trešais – radījis velna tēlu, ko tālāk attīstīja citi mākslinieki. Viņš mums ir tāds mazliet draiskulīgs, pēc pāna vairāk," Alkšņa darbības virzienu raksturo Bērziņa.
Runājot par slaveno zirga zīmējumu, kas bijis savulaik Krievijas impērijā norādīts kā etalons, kā zīmēt zirgu, Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa atklāj kādu Rūjienas puses stāstu.
"Viņam bija zirgs. Ir teiciens Rūjienā arvien "gudrs kā Alkšņa zirgs". Ādamam Alksnim patika ilgi gulēt. Zirgs nav varējis to izturēt, bakstījis ar galvu logu vaļā un bāzis iekšā," stāsta Siliņa.
Bērziņa piebilst, ka Ādams Alksnis nedaudz gleznojis un zīmējis arī vietējo cilvēku portretus.
"Viņš zīmējis portretus Etnogrāfiskajai izstādei 1896. gadā.
Portreti bija domāti kā piemēri, kā izskatās laucinieki, bet katrā zemniekā viņš ir ielicis, parādījis raksturu, ka tie nav tikai uzskates materiāli, bet kaut kas vairāk," norāda Bērziņa.
Ādams Alksnis mācījies Rūjienas draudzes skolā un vēlāk zīmēšanu un gleznošanu Rīgas Vācu amatniecības skolā. 1883. gadā iestājās akadēmijā Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs, jo nebija ieguvis ģimnāzijas izglītību. Mākslinieka radīto darbu saturs un forma ietekmēja latviešu mākslu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kā arī vairākus gadu desmitus iezīmēja visas tēlotājmākslas attīstības ceļu Latvijā.
Mākslinieks Vilhelms Purvītis 1897. gada pavasarī Rūjienā Ādama Alkšņa darbnīcā pie loga gleznojis savu diplomdarbu. Tas kļuva par veltījumu māksliniekam, kurš tajā pašā gadā nomira.
