Keramiķi saka paldies Talsu novada muzeja galvenajai speciālistei mākslas jautājumos Gunai Millersonei, kura mudinājusi veidot izstādi. "Citādi mēs no savas darbnīcas ārā neiznāktu," saka keramiķe Diāna Dzelme. Talsu keramiķu biedrība "Ciparnīca" tika dibināta 2006. gadā. Pagājuši jau vairāk nekā 15 gadi, kopš sākusies radošā sadarbība Diānai Dzelmei un Naurim Galviņam. "Ciparnīca" ir vieta Talsos, kur regulāri pulcējas radoši ļaudis.
Dažiem traukiem ir neparastas formas, kāds ir saplīsis un sastutēts, lai turētos kopā, vēl kāds salipis kopā. Diāna Dzelme stāsta: "Sākās ar to, ka mēs fotografējām traukus, jo cilvēki nevarēja nākt, bet mums vajadzēja rādīt, ko mēs darām, jo mēs turpinājām strādāt. Naurim gribējās arvien oriģinālākas kompozīcijas veidot no traukiem, arvien dīvainākas un nestabilākas, tad arī pirmo reizi parādījās nosaukums – nestabilitāte. Ar Covid-19 neko nevarēja plānot un saprast, tā ideja salikās arvien interesantāka, un to var papildināt vēl un vēl."
Kaut arī šķiet, ka keramikas darbi jāaplūko ļoti uzmanīgi un garāmejot kādu no tiem var saplēst, domas par šo nestabilitāti un nepieskaršanos esot dalītas, atklāj autori. "Es pat pieļāvu iespēju, ka kaut ko no šī vajadzētu uzlikt tā, ka kādā brīdi kaut kas arī nogāžas, bet nesanāca to īstenot līdz galam, pieskarties var, ja tas palīdz sajust nestabilitāti," uzsver Galviņš. Dzelme piebilst, ka izstāde "izraisīja veselu lavīnu nākošām idejām. Arī negaidīti, jo ikdienā vairāk domā, kā izdzīvot un nopelnīt, bet izstāde nāca ar jaunām idejām, ko vēl darīt, kādu veidot nākamo izstādi".
Darbi tapuši pēdējo mēnešu laikā tieši izstādes vajadzībām, tāpēc arī galvenokārt redzami anagamas ceplī dedzinātie trauki. Tie ir īpaši darbi, jo elektriskā krāsnī neko tādu radīt nevar, stāsta Diāna Dzelme: "Anagama ir japāņu ceplis, ļoti senas tradīcijas. Latvijā ir trīs šādi cepļi. Mēs esam labos draugos ar Ingrīdu Žagatu Duntē. Ceplis ir jākurina vairākiem cilvēkiem, turklāt to kurina 40 stundas. Ik pa divām minūtēm piemetot malku, turklāt saskaldītu malku. Zēni visu laiku skalda malku, un meitenes visu laiku piemet uguni. Jēga ilgai kurināšanai ir tāda, ka iespējams iegūt ļoti augstu temperatūru, aptuveni 1300 grādus. Turot ilgas stundas šādā temperatūrā, uguns pelnus pārvērš glazūrā, lai sāk spīdēt paši. Tiek veiktas dažādas redukcijas, kad ceplim ik pa laikam tiek noņemts skābeklis. Mēs šoreiz veicām 12 redukcijas."
Radītie keramikas darbi un to salikums rosināja iztēli, un tā veidojās dažādas līdzības, atklāj Diāna Dzelme: "Kad mēs uzlikām izstādi, pēkšņi ieraudzījām, ka esam izveidojuši tādu kā pasaules karti – tur, lūk, uz melniem līkumainiem dēļiem ir kārtīgā, bet trauslā un nestabilā Eiropa. Uz koka žagariem aizas malā stāv Latvija – tāda pelēka un maiga, bet tomēr stipra, jo tas māls ir ļoti stiprs, no kā veidota. Tur, ar dzelteno klucīti un caurumaino trauciņu virsū, tā ir Ukraina, bet melnais burbuļainais, tumšais sablīvējums ir draudīgā Krievija. Malā ļoti greznā, ļoti pārspīlēti barokālā varētu būt Amerika. Spēlējoties ar kompozīcijām, izdomājām tā."
Stabilitāte un nestabilitāte ir mainīgi stāvokļi, uzsver autori, tie aiziet un atkal atnāk. Talsu novada muzejā keramikas darbnīcas "Ciparnīca" veidotā izstāde "Nestabilitāte. Tas nevar būt!" būs skatāma līdz 10. oktobrim.