Festivālam “Ekodati” ir trīs mājvietas: jauno mediju centra “RIXC” galerija Lenču ielā, Latvijas Nacionālā bibliotēka un festivāla tīmekļa vietne, kurā iespējams sekot līdzi festivāla konferencei un iepazīties ar sazaroto programmu.
Mākslinieku un festivāla veidotāju Rasas un Raita Šmitu jaunais imersīvais jeb iekļaujošais mākslas darbs "Atmosfēriskais mežs", kuru 9. oktobrī atklās RIXC galerijā Lenču ielā, ir viens no pētījumu, kuri norisinājās Finvaldē, pirmatnējos Šveices Alpu skujkoku mežos, rezultātiem.
Izmantojot virtuālās realitātes sniegtās iespējas, tas vizualizē sarežģītās attiecības starp mežu, kas ilgstoši cieš no sausuma, klimata pārmaiņām un procesiem Zemes atmosfērā.
Rasa Šmite stāstīja, ka kā pētniece strādājusi trīs gadu ilgā projektā, kas sadarbība ar Šveices Nacionālo zinātnes institūtu pētīja klimatu, mežu ekosistēmas izmaiņas Šveicē, Alpu mežos, kas cieš no sausuma. Māksliniece skaidroja, ka zinātnieki tur ir izveidojuši laboratoriju. Kādā no pastaigām pa mežu Rasa Šmite sastapa pētnieci Kaisu Risanenu, kura sēdēja pie datora un ar spektometra palīdzību mērīja sveķu spiedienu un gaistošās emisijas jeb meža smaržu. Darbā “Atmosfēriskais mežs” vizualizētas šīs meža smaržas, kā arī skaņas.
8. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde, kurai dots tāds pats nosaukums kā festivālam – “Ekodati”. Izstādē divdesmit mākslas darbos mākslinieki no dažādām valstīm tiecas pārvarēt plaisu starp tehnoloģisko un ekoloģisko, dabisko un mākslīgo, zinātnisko un intuitīvo, iekļaujot jautājumus par tehnoloģijām un zinātni ekoloģiskajā mākslā.
Raitis Šmits par izstādes ideju stāstīja: “Tas pamats, kas radās līdz ar pētījumu, ko minēja Rasa Šmite, Šveicē. Ir tie divi atslēgas darbi – Markusa Mēdera pētījums par mežu, un mūsu ar Rasu darbs, kas arī ir pētījums par šo pašu vietu. Markuss Mēders šos datus ir ievācis akustiski. Tas darbs ir pārsvarā balstīts sonifikācijā. Viņš ir pētījis, kā mainās meža akustika gadu garumā. Vai sausums, kas tur ir arvien lielāka un lielāka problēma, kā tas ietekmē meža akustiku? Kā pazūd ūdens skaņas, kā mainās faunas skaņas mežā. Varbūt pastiprinās vējš vai tamlīdzīgi. Tas ir instalācijā.”
Pētniece Kaisa Risanena uzskata, ka laikmetīgā māksla noder komunikācijas veidošanai ar lielām auditorijām par zinātni un tās izaicinājumiem. Viņa skaidroja: “Jo bieži vien ir tā, ka, ja tu vienkārši nodemonstrē kādu faktu lapu, paziņojot: “lūk, šeit lietas notiek tā un tā”, tu atņem klausītājam izprast konkrēto problēmu vai darbību intuitīvā veidā.
Tāpēc tās saziņas formas, kas tiek veidotas kā performatīvas vai balstītas sajūtās, cilvēkus spēj uzrunāt daudz tiešāk.
Un kamēr vien mēs spēsim šo tiešo uzrunāšanu nodrošināt, arvien lielāka kļūs iespēja, ka saikne starp dabu un cilvēku kļūs stiprāka. Piemēram, palielināsies interese par dabas resursu konservāciju, noteiktu biotopu saglabāšanu. Man, protams, ir grūti pateikt, vai sabiedrībā kopumā ir palielinājusies atbildība par dabas aizsardzību, jo es dzīvoju tādā burbulī, kurā katram cilvēkam ir pastiprināta interese par dabu – tāpēc es nevaru būt objektīva. Tomēr neskatoties uz to, es jūtu, ka ekoloģijas jautājumi sāk kļūt arvien nozīmīgāki dažādām sabiedrības grupām, ne tikai nišas speciālistiem un skaļiem aktīvistiem.”
Kaisa Risanena uzsvēra, ka vienkāršākais piemērs ir atteikšanās no plastmasas izstrādājumu vai iepakojumu iegādes, ko var fiksēt ne tikai jaunākās paaudzes, bet arī senioru ikdienas ieradumos, kas nozīmē, ka pamazām notiek attīstība.
Šveiciešu mākslas zinātniece Ivonne Volkārta ir viena no projekta "Ekodati-Ekomediji-Ekoestētika" pētniecēm, un viņa par izstāsti stāstīja: “Ir divas grūtības, ar kurām jāsaskaras šādos tehnoekoloģijas projektos, kāda arī ir izstāde “Ekodati”.
Pirmkārt, mākslu, kura izmanto dažādus medijus, ne vienmēr var viegli saprast. Otrkārt, arī ekoloģijas konteksti reti kad ir vienkārši izklāstīti.
Kopumā skatoties – ja tu kā izstādes apmeklētājs esi atvērts iespējai, ka vari iegremdēties tajā, kas ir pretnostādīts tavai uzmanībai, ir iespēja izveidot ar to komunikāciju. Šo mākslas darbu adresāts ir ikviens. Ņemsim par piemēru Rasas un Raita virtuālās realitātes projektu. Pirmā tā uztveres iespēja ir, ka tā ir videospēle. Tu esi virtuālajā realitātē un iegremdējies tās radītajā vidē – tev nekas cits īpaši nav jāzina. Tu arī savā ziņā vari šo mežu spēlēt, sajust. Un, ja tevi ieinteresēs, kas tas tieši ir par mežu, kāpēc tas ir pētīts – tu par to varēsi izlasīt pievienotajā tekstā un uzzināt vairāk. Bet ir pilnīgi iespējams bez tā arī iztikt.”
Ivonne Volkārta arī norādīja: “Runājot par izstādes ideju kopumā, es gribētu norādīt uz laiku pirms pandēmijas sākuma, kad pasaulē bija vērojama iepriekš nepieredzēta jauno vides aktīvistu darbība politiskā līmenī, kura apliecināja, ka gan viņi – gan, īstenībā, arī mēs – vēlamies mainīt to dzīvesveidu, kādā bijām dzīvojuši līdz šim. Pandēmijas laiks šo aktīvisma vilni ja ne gluži apstādināja, tad pamatīgi sazaroja, lika piemēroties situācijai un vairāk rīkoties katram pašam no savas dzīvesvietas.
Manuprāt, māksla ir viens no veidiem, kā palīdzēt šos aktīvisma spēkus ne tikai atkalapvienot, bet rekrutēt klāt vēl jaunus.
Jo ar viņu palīdzību tiek parādīts, cik svarīgi ir nostāties aci pret aci ar tām problēmām, ar kurām mums šobrīd ir jārēķinās. Es zinu, ka daudziem cilvēkiem šī situācija ir ļoti neērta, jo reti kuram patīk, ka jau tā sarežģītas lietas kļūst vēl sarežģītākas. Šībrīža aktuālajām problēmām ir raksturīgs eskalējošs mainīgums – ar problēmām es domāju Covid-19 izplatību un klimata pārmaiņas. Tās abas ir simptomi, kuri ilustrē, kādā veidā cilvēce ir dzīvojusi pēdējos 200 gadus. Māksla mums palīdz nostāties pretī šai sarežģītībai. Tā nepiedāvā risinājumus, drīzāk – iespēju pilnībā uztvert un izprast šīs problēmas.”
