Kultūras rondo

Pirms koncera saruna ar pianistu Daumantu Liepiņu

Kultūras rondo

Jaunie dzejnieki aicina uz literāro lasījumu

Laikmetīgās mākslas centrs "kim?" aicina iepazīt divas izstādes vienlaikus

«Partnere, parazīte» un «Bez pārmaiņām» – mākslas centrā «Kim?» divas izstādes vienlaikus

Laikmetīgās mākslas centrs "Kim?" aicina iepazīt divas izstādes vienlaikus. Mākslinieces Sabīnes Šnē digitālās mākslas veikums "Partnere, parazīte" balstās zinātnieka un rakstnieka Džeimsa Lavloka teorijā par mūsu planētu kā pašregulējošu lielumu, kas darbojas un sniedz dzīvībai piemērotus apstākļus, pateicoties visdažādāko organismu uzvedībai un mijiedarbībai. Savukārt Ņujorkas galerijas "Jenny’s" mākslinieku kopa piedāvā novērtēt mūsu ikdienas dīvainību un neparasto poētiskumu.

Vai mēs esam partneri, parazīti, vai abi divi? Izstāde "Partnere, parazīte"

Sabīne Šnē ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas apakšnozarē. Piedalījusies vairākās grupu izstādēs un mākslas projektos Latvijā un ārvalstīs: mākslas telpā RIXC, Ruckas muižā Cēsīs, Viļņas Mākslas akadēmijas tiešsaistes projektā "Unseen Projects", kā arī mākslas projektā "Cosmo" Portugāles mākslas un kultūras centrā SILOS.

Izstādē "Partnere, parazīte" caur vinila izdruku, izdrukātiem digitāliem zīmējumiem un video Šnē reflektē par savām attiecībām ar dabu un dzīvo pasauli, spriežot: vai viņa ir Dabas mātes partnere, atbalstītāja; vai tikai parazīte, kas izmanto tās dotos labumus. 

Ekspozīcijas ievadā skatītājs sastapsies ar dažādu krāsainu tēlu un simbolu sēriju, kuru askētiskie atveidojumi liek atcerēties leģendāros Lasko alas gleznojumus, 

kurus pētnieki atklāja Francijas kalnienēs. Māksliniece šo Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" novērojumu atzīmē kā ārkārtīgi precīzu – tie nudien bija iedvesma vizuālajam attēlojumam. 

Sākumpunkts izstādei bija Gajas teorija jeb Gajas hipotēze, kuru pagājušajā gadsimtā izstrādāja Džeimss Lavloks, teic Šnē: "Pēc Lavloka šo ideju tālāk attīstīja bioloģe [Lina] Margula, kuras versijā Zeme sastāv no sistēmām, kas savstarpēji mijiedarbojas, attīstās, komunicē. Par to arī šī izstāde." 

Izstādes pirmajā telpā māksliniece piedāvā savu versiju par to, kā Gaja izskatās: "Viena no plaknēm, kas šeit ir redzama, ir [tapusi] iedvesmojoties no pasaules radīšanas mītiem – gan no grieķiem, gan no arhaiskajām kosmoloģijām, ka ir kāds sākuma punkts, vienalga vai tas ir Haoss vai Lielais Sprādziens, vai vēl kaut kas cits, no kā tālāk attīstās veidojumi, kas beigās formē Gajas jeb Zemes mātes ideju." Šnē atklāj, ka tālāk 

izstādē var redzēt, kādas ir cilvēku attiecības ar Gaju, ar Zemi – vai mēs esam partneri vai parazīti, vai abi divi?

Apmeklējot nākamo izstādes telpu, vispirms sastopamies ar diviem videoekrāniem. "Ir divi video, katram sava skaņa. Video pretnostatīti viens otram, un skaņas saplūst kopā, esot starp abiem ekrāniem. Viena no skaņām ir ksilofons, kas vismaz manām ausīm, ir diezgan spalgs un nepatīkams instruments. Tā ir tā parazītiskā puse, kas kaut kur apakšā urdz, ir nepatīkamā dīdīšanās fonā. Otra skaņa ir priekš video, kas ir par partneriem. Tajā ierakstīta elpošana, kas ir kā atsauce, ka Zeme ir dzīva, viņa elpo," skaidro māksliniece. Uz klavieru taustiņiem izspēlēta viņas pašsacerēta kompozīcija, kuras nolūks – būt par atslodzi ksilofona skaņai. 

Kas Sabīni Šnē darbā ar 3D modelēšanu, kuras rezultātā top digitālais zīmējums? Vai tā ir pati tehnika vai iegūtais rezultāts? "Tā ir gan tehnoloģija, gan rezultāts," atbild māksliniece, "Tieši attiecībā uz šiem darbiem – tie visi ir tapuši vienā no 3D modulēšanas programmā, un man ārkārtīgi patīk to izmantot, jo 

tā ir mana iespēja izveidot formas no nulles, izveidot tās tieši tā, kā es vēlos, salikt tām gaismas tieši tā, kā es vēlos. Digitālā vide man sniedz ārkārtīgi lielu brīvības iespēju." 

"Man liekas interesanti arī tas, ka Sabīnes gadījumā Gaja vai daba tiek uzburta ar tādu abstrakciju vairāk, nedabiskiem materiāliem. [..] Katrai no izdrukām ir savs nosaukums, kas atver vaļā pieeju, kā interpretēt, saprast šos attēlus," piebilst kuratore Zane Onckule.

Vaicāta, cik apzināts solis bija izvēlēties digitālās attēlu izdrukas vienkārši piespraust pie sienas, nevis ierāmēt, Šnē norāda, ka teikusi "nē" rāmēšanai jau no paša sākuma: "Man kaut kādā ziņā gribējās saglabāt piezīmju lapiņu ideju, ka tā ir mana domu fiksācija tieši tajā brīdī. Tas paliek atvērti, tieši formāta ziņā – tam nav apkārt konkrēts rāmis." Onckule stāsta, ka darbu izkārtošanai veltīts ļoti daudz laika. Tie apzināti piestiprināti vien augšpusē, lai atgādinātu mākslinieces jau pieminētās piezīmju lapiņas, reizē ienestu arī kādu "skulpturālu momentu". 

Gan digitālajās izdrukās, gan videodarbos redzamas dažādas ģeometriskas figūras – garas un izliektas, pildītas taisnes, kuras līkumo cita citai pāri un apkārt. Formas ir noapaļotas un tonējumi, ja šad tad arī spilgti kontrastējoši, tad noteikti ne uzbrūkoši. Šnē pauž, kas tas ir viņas mākslinieciskais rokraksts: "Tā es veidoju lielāku daļu no saviem darbiem. Arī šajās digitālajās izdrukās, tas, kas tur ir redzams, atkal un joprojām ir Gaja, Zeme. 

Man liekas, ka uz Zemes, lai gan ir kalni un ielejas, viss tomēr ir ļoti organisks formas ziņā. Tas pats attiecas arī uz krāsām – kad es domāju par Zemi, es domāju par ļoti plašu krāsu spektru, 

tāpēc arī krāsu ziņā šajā izstādē ir no tumši pelēka līdz tirkīzzilam, nebaidoties no spilgtiem toņiem."

Visbeidzot, telpa un arī pati ekspozīcija noslēdzas ar vientuļu, melnu "Apple" planšetīti, kuru pie sienas notur četri bezkaislīgi metāla profili. Tajā skatāms vēl trešais video, arī ar ģeometrisku ritmu pārmaiņu. "Šajā video ir redzama nulle, kura izaug, pārtop par kaut ko lielāku un atkal sākas no jauna. Tā ir atsauce uz pirmo telpu, kur uz vienas no sienām arī ir redzama nullīte, kas ir kā atdalošais punkts no haosa uz kaut kādu formāciju," uzmanību vērš māksliniece, "Ar to arī izstādes noslēdzas, ka lietas beidzas un sākas no jauna, tā ir nepārtraukta atjaunošanās, atdzimšanas process."

Sarunas izskaņā Sabīne Šnē piemin digitālo nomadismu, ar kura palīdzību visur var pagūt atrasties un visu var izdarīt – pateicoties tehnoloģiju dotajām iespējām. Tas pavēris plašas sadarbības iespējas ar dažādām Eiropas mākslas institūcijām. Cerēsim, ka šī pieredze viņu rosinās uz jaunu darbu sērijas tapšanu. Māksliniece pati uzsver, ka dabas un cilvēka ekoloģijas tēmu nebūt nav izsmēlusi. 

Ņujorkas, Londonas un Cīrihes mākslinieku darbi izstāde "Bez pārmaiņām"

Otra izstāde laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" ir Losandželosā dibinātās, taču kopš pagājušā gada Ņujorkā bāzētās mākslas galerijas "Jenny’s" pārstāvēto autoru izlase "Bez pārmaiņām". Tajā piedalās četri dažādu paaudžu mākslinieki, kurus vieno interese par mūsu apkārtējai videi piemītošo dīvainību un ikdienišķo poēziju. Grupas izstādē skatāmi Ņujorkas fotogrāfa Kārtera Sedona klusinātie, apcerīgie vērojumi, Londonā dzīvojošās mākslinieces Moragas Keilas instalācijas, Cīrihes mākslinieces Džīnas Fišli skulptūras, kā arī nozīmīga Ņujorkas dzejnieku skolas pārstāvja un popārta mākslinieka Džo Breinarda mikrokolāžu sērija.

Ekspozīcija "Bez pārmaiņām" bija iecerēta jau pirms četriem gadiem, taču pandēmijas veiktās korekcijas lika ieturēt divu gadu pauzi, līdz beidzot četru mākslinieku darbu līdznostādīšanās ir notikusi. Taujāta, kā iesākās laikmetīgās mākslas centra "Kim?" un galerijas "Jenny’s" mākslinieciskā draudzība, Zane Onckule stāsta: "Mums bija kopīgas paziņas, arī mākslinieki, kuriem bijusi saistība ar Latviju un ar "Kim?". Saruna tādā veidā sākās. Sākotnēji bija domāts, ka mēs taisīsim apmaiņas izstādi "Jenny’s" tā laika atrašanās vietā Losandželosā un attiecīgi Rīgā. Iespējams, būs izstāde Ņujorkā, kur "Jenny’s" galerija šobrīd pārcēlusies.

Man likās ļoti interesanti tie formāti – bezpeļņas organizācija "Kim?" un komerciāla, neliela galerija ar bezpeļņas organizācijas etosu, praksi, pieeju kā "Jenny’s"." 

Onckule atzīmē dažādas noskaņas, kas jaušamas mākslinieku darbos, piemēram, vēlme izrauties, skatīties ārpus, kā arī uzvedinājumu uz poētisku, sentimentālu apceri. Aicināta tuvāk iepazīstināt ar popārta mākslinieka Brienarda nozīmīgumu, viņa atbild: "Džo Breinards bija amerikāņu rakstnieks, Ņujorkas skolas pārstāvis, darbojas 60. – 90. gados. Mira no AIDS. Viņa mākslas prakse, kas lielākoties saistīta ar dažādām kolāžām, zīmējumiem, bija mazāk zināma. 

Abiem galeristiem – Dženijai un Metjū – šie konkrētie darbi un Džo Breinarda reference bija kā caurejošs mugurkauls, balsts izstādei.

Nosaukums "Nothing to Write Home About" ir paņemts no viena Džo Breinarda rakstu darba. [..] Pirmo reizi Latvijā skatāmi šī mākslinieka, rakstnieka darbi. Mēs arī ļoti vēlamies sadarbībā ar kādu vietējo filozofijas, literatūras žurnālu rast iespēju pirmo reizi publicēt šī rakstnieka dzejoļu atdzejojumu latviešu valodā."

Galerijas "Jenny’s" mākslinieku kopa un laikmetīgās mākslas centra "Kim?" pārstāves

Gan Sabīnes Šnē digitālās pārdomas par Zemes un cilvēka attiecībām, gan Ņujorkas galerijas "Jenny’s" mākslinieku darbi laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" novērtējami līdz 17. aprīlim. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt