"Šveici viņš ir izceļojis gana daudz. Tas bija ne tikai sapnis, tā bija realitāte. Itālija bija tā, kas palika tikai sapņu formā." Lai gan šajā dienvidu valstī viņš pavadīja maz laika, Itālija viņu pievilināja ar pilsētām, mākslu, mūziku un literatūru – kā jebkuru kultūras cilvēku. Tā par latviešu dzejas augstākās raudzes meistaru Raini jeb īstajā vārdā Jāni Pliekšānu stāsta speciāliste Astrīda Cīrule no Raiņa un Aspazijas vasarnīcas. Tur ir atklāta izstāde "Rainis un sapnis par Itāliju".
"Mums no šiem Itālijas laikiem ir ļoti maz saglabājies – fotoattēli, dažas pastkartes, ko Rainis ir saglabājis. Bet ir viens fotoattēls, ko jūs redzat izstādes centrā un kurā Rainis sagaida mūs Venēcijā – kopā ar saviem draugiem viņš atrodas Svētā Marka laukumā, un apkārt ir klasiskie baloži. Ar to mēs akcentējam šo ainu," ar ekspozīciju iepazīstina Astrīda Cīrule.
Pirms vairāk nekā 90 gadiem uzņemtais brīdis ir izstādes centrālais eksponāts. Fotogrāfija ir digitalizēta un uzdrukāta uz lielformāta materiāla, saglabājot savu vēsturisko noskaņu. Izstādē vēl ir apskatāmas arī digitalizētas pastkartes, kurās ir attēloti dažādi Itālijas skati. Savukārt lielākā daļa no eksponātiem ir medaļas, grafikas un dažādās tehnikās veidotas gleznas. Šos darbus ir radījuši mākslinieki no "Dantes Aligjēri biedrības". Turpina organizācijas mākslinieks Andris Bērziņš: "Visi šie mākslinieki ir bijuši Venēcijā – tik romantiskā un sapņu pilsētā. Šie darbi ir tapuši Venēcijā uz vietas vai pēc to iespaidiem vēlākā laika posmā. Pārsvarā ir glezniecība – eļļas, akrila, pasteļi jeb krītiņi."
No vairāku mākslinieku darbiem kā izstādes titulglezna ir izvēlēta Mairas Veisbārdes eļļas glezna "Venēcija", kurā attēlots slavenais Rialto tilts pāri Lielajam kanālam, gondolas ar laiviniekiem un pasažieriem. Darbā visvairāk uzmanību piesaista trīs krāšņos tērpos ģērbušies Venēcijas karnevāla dalībnieki, kuriem galvā ir greznas cepures, bet uz sejas – svētkiem raksturīgās maskas. Andris Bērziņš šo darbu sauc par sapņainu: "Protams, uz vietas nav iespējams uzgleznot, bet tas ir viss viņas iespaids. Parasti jau glezniecība ir nopietna, bet [vajadzēja] kaut ko jautrāku. Tāds optimistisks, dzīvespriecīgs skats, kaut gan Venēcijā pašlaik dažādi klājas. (..)"
Arī citos darbos ir attēlota Venēcija. Piemēram, māksliniece Sarmīte Caune impresionisma stilā ir gleznojusi rāmos kanālus un tajos peldošas gondolas. Aleksejs Naumovs eļļas tehnikā – tirkīzzilo Lielo kanālu un saulē apspīdēto Svētā Marka zvanu torni. Savukārt grafiķis Imants Ozoliņš – jau iepriekš pieminētās vietas un arī Svētās Marijas Salutes baznīcu. Var šķist, ka mākslinieks darbus ir uzzīmējis ar melnu pildspalvu vai ar tušu, bet patiesībā tie esot veidoti ar smalku otu un guaša krāsu.
Lai gan Venēcija izteikti dominē arī citos darbos, tomēr var iepazīties arī ar tādiem, kuros attēloti kalni un Toskānas pilsēta Florence. Savukārt krietni plašāks objektu spektrs ir mākslinieku medaļās. Piemēram, Vijas Dzintares bronzas zīmēs ir attēloti gan Pompeji, gan arī San Džiminjano pilsēta. Tēlniece medaļās ir atspoguļojusi arī vētru un sauli. Savukārt Jāņa Strupuļa bronzas zīmēs ir jūtama viduslaiku itāļu dzejnieka un filozofa Dantes Alegjēri daiļrades tematika. Viens no medaļu veidotājiem ir arī Andris Bērziņš: "Man ir atkal Venēcija. Tas ir pēc braucieniem. Katram medaļu māksliniekam ir sava pieeja. Strupulim piemīt perfekcionisms, tāds precīzais. Man ir tāds brīvāks – romantiskāks. Pašu Raini es arī biju veidojis. Monteverdi – komponists, viņš mūžu nodzīvoja Venēcijā un komponēja operas. – Un Vivaldi. Viņš bija Venēcijas komponists. Kad es biju Venēcijā, mēs speciāli klausījāmies "Virtuosi di Venezia". Viņi parasti atskaņo "Četrus gadalaikus." Tas ir kaut kas vienreizējs."
Lai gan Rainis ir attēlots tikai pāris darbos, izstāde ir par mākslinieku bijību pret Itāliju un tās pilsētām – gluži tāpat kā to esot izjutis latviešu dzejnieks. Ar dienvidu valsts romantiskajām noskaņām Raiņa un Aspazijas vasarnīcā varēs iepazīties līdz aprīļa beigām.
