Par laiku, kas veidojis. Ievas Kraules-Kūnas izstāde laikmetīgās mākslas centrā «Kim?»

Izstādes “Kādas kārtis man kritušas” aprakstā teikts: "Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi.” 

Ieva Kraule-Kūna šos procesus interpretē pati, taču ir uzaicinājusi šajā spēlē piedalīties arī deviņdesmito gadu aktīvos māksliniekus,

kuru vārdus ik pa brīdim ieraugām arī šobrīd aktuālajās mākslas norisēs, un tie ir – Ojārs Pētersons, Sarmīte Māliņa, Ieva Iltnere, Andris Breže un Ēriks Božis. Viņi pārinterpretē savus mākslas darbus, kurus radījuši tieši 90. gados. 

Mākslinieka Ērika Boža instalācija ir veidota no diviem karogiem: balta, bezkrāsaina Latvijas Republikas karoga, kurā ierastās krāsu proporcijas 2:1:2 saprotamas tikai pēc šuvēm iedomāto krāsu laukumu saskares vietās; un balts, bezkrāsains Latvijas PSR karogs, kura elementi – sirpis un āmurs, viļņotās līnijas – ir risināti kā balta auduma uzšuves uz tādas pašas krāsas auduma pamata, līdz ar to ir saprotami tikai kā formas, nevis krāsas. Lūk, mākslinieka sacītais Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo”: “Baltie karogi, protams, ir atpazīstams padošanās simbols. Tas ir nākamais līmenis, ko es gribēju ielikt šajā darbā, jo šis darbs nav tikai par 90. gadu sākumu, viņš ir arī par to sajūtu, kas ik pa laikam mūsdienās lidinās gaisā attiecībā uz to, cik mēs esam piesieti tām vērtībām, kuras esam deklarējuši, un cik mēs esam gatavi viņas pārskatīt,  un cik gatavi esam iestāties par viņām.”

Ekspozīcijas, kurā jaušams izteikts atskats uz pagātni, kuratores ir Līna Birzaka-Priekule un Zane Onckule – viņa arī turpina:

“Izstāde tiek veidota ne kā refleksija par deviņdesmitajiem, bet caur konkrētās autores prizmu,

un varbūt caur ko mēs, līdzīga vecuma cilvēki, rezonējam, saslēdzamies. Pēc būtības izstādes koncepcijā ir iebūvēta atruna – jā, tās ir atmiņas uzblāzmas, kas parādās, pazūd, varbūt kādam citam tas nelikās tik ļoti būtiski, bet Ievai Kraulei-Kūnai šajā gadījumā ap to tiek centrēta izstāde, dažādas atmiņu epizodes, kambarus izbūvējot, pārlejot dažādos materiālos (keramika, silikons).”

Ieva Kraule-Kūna atzīmē, ka viņas darbi saistās ar ļoti konkrētām, dziļi personīgām bērnības atmiņām un arī tehnikas, metodes, kas izmantotas, tos veidojot, aizgūtas no tiem laikiem, piemēram, video kolāža no arhīvu materiāliem, “iesēdināta” konstrukcijā, kas atdarina 80./ 90. gadu izstāžu iekārtojuma tendences, “muzejīgumu”; ir veltījums nēģim, kas aizpeldējis Rīgas kanalizācijas sistēmā, un astrologa veikts audioieraksts par meitas un mātes attiecībām. 

“Es netaisu tādu kā pieminekli tam laikam, bet drīzāk mēģinu atrast to, kā tas laiks ir veidojis mani, manu personību, mani kā mākslinieci un arī to, kā tas ir veidojis sabiedrību,

kurā mēs esam, jo mēs tomēr varam runāt, ka šis ir laiks, kurā dzimst Latvijas sabiedrība,” pauž māksliniece.  

Izstāžu zāles telpā ir izvietots arku labirints, vispirms slēpjot, tad – atsedzot atsevišķās kabīnēs izvietotos mākslas darbus. Daļa no labirinta sienām apzināti atstātas nepabeigtas. “Kaut kādā brīdī skatoties uz visiem tiem arhīva materiāliem, lasot par to laiku un domājot par to, nonācu pie tā, ka tur nekā perfekta, nobeigta, kārtīga jau nebija. Īstenībā tas bija baigais haoss. Tādas nobeigtas, skaistas, izkrāsotas arkas un sabūvētas sieniņas jau īsti neatbilst tam laika garam. Tieši tas raupjums ir tas, kas vairāk par to visu pasaka,” pārliecināta Kraule-Kūna. 

Nejaušību, likteņa un apstākļu sakritības, kas noteica lietu kārtību deviņdesmitajos un zināmā mērā arī šodien – laikmetīgās mākslas centrā “Kim?” līdz 19. decembrim.