Solargrāfiju paši mākslinieki definē kā principu, kad ar saules stariem kadrā tiek iededzināts attēls, un tā nav tikai mirkļa vai vietas fiksācija, bet gan vides un laika vizuāls tvērums. Ar pašizgatavotām tā dēvētajām "pinhole" kamerām Kristians Brekte un Modris Svilāns apceļojuši Latviju. Finiera kvadrātus ar caurumu objektīva vietā viņi slēpuši pie pamestām baznīcām un kapos, vietās, par kuru esamību cilvēki jau sen aizmirsuši.
Kā mākslinieki viņi pievēršas attēlā iekļautajai formai, kompozīcijai un attēla rašanās procesam, savukārt kā pētnieki – atgriežas tagadnes aizmirstajā telpā, fiksējot nebūtībā aizlaistos dzīvības pieminekļus.
Arīdzan komentējot savu pieredzi skaņu mākslā.
Uz jautājumu, vai šāda analoga, "dari pats" vai "do it yourself" pieeja ir kā komentārs uz digitālās attēlu kultūras pārbagātību un salīdzinošo lietošanas vienkāršību, izstādes kuratore Auguste Petre Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atbild: "Šī attēlu kultūra ar to, ka katram ir dots telefons, kurā ir kamera, varbūt arī ir nedaudz nomācoša, [un] no tādas perspektīvas skatoties, to var uzskatīt par reakciju. Tomēr runājot par šo projektu un par Modri un Kristianu kā māksliniekiem, man gribētos teikt, ka solargrāfija nav tas medijs, formāts caur kuru viņi mēģina veikt kaut kādu sociālu komentāru vai apzināti, mērķtiecīgi reaģēt uz kaut kādām situācijām. Drīzāk projekta pamatā slēpjas patiesa interese par procesu. Viņi paši veido kameras, paši meklē vietas, paši apbraukā, paši tās [kameras] savāc un pēc tam paši arī attīsta šos attēlus. Šajā gadījumā viņi arī paši rāmē negatīvus priekš izstādes.
Tas viss ir par procesu un to, cik ļoti viens mākslas tapšanas brīdis vai posms ir atkarīgs no nākamā un arī no iepriekšējā. Tas viss ir vairāk par interesi nekā reakciju."
Savu redzējumu zināmu dara Svilāns: "Izstāde nav par kapiem vai baznīcām, bet par cikliskumu – kaut kas ir sācies, un kaut kad tas beigsies. Tieši tāpat tie kapi – viņi kaut kad ir bijuši aktuāli, tad viņi lēnām pazūd, jo uzrodas citi." Mākslinieks vērš uzmanību, ka cikliskums ir jaušams arī izstādītajos negatīvos – viss, kas tajos saskatāms ar laiku izzudīs.
Izstādē "Solargrāfija" redzama vien maza daļa no tā, kas tapis, māksliniekiem strādājot aptuveni septiņu gadu garumā. Darbus iecerēts apkopot arī grāmatā. "Tā doma ir caur grāmatu ne tikai mazliet vairāk pastāstīt par solargrāfiju kā tādu (kas nav pārāk populārs medijs, vismaz Latvijā), bet arī – piedāvāt alternatīvu ceļvedi," atzīmē kuratore, paskaidrodama, ka izdevumā tostarp būs norādītas lokācijas, kur attēli uzņemti, "Mēs vēlamies dot iespēju entuziastiem, kuri arī grib pameklēt un paši pieredzēt šīs pavisam pazudušās sakrālās vietas." Procesa gaitā mākslinieki lokācijas fiksējuši gan virtuālā, gan taustāmā kartē. Dažas lokācijas, nolasot kvadrātkodu, atklājas jau izstādē.
Pētot solargrāfijas darbus Starptautiskās Fotogrāfijas vasaras skolas jeb ISSP galerijā, piemeklē sajūta, itin kā skatītājiem tiktu piedāvāti zinātniskās fantastikas filmas fragmenti.
Saules lēkšana un rietēšana uz fotopapīra negatīva atstāj gaismas strēļu pēdas, un tā kā attēla uzņemšanas laiks ir tik garš – dažos gadījumos pat gada vai divu garumā – šīs strēles izveido ko līdzīgu modernās arhitektūras pieejā konstruētai celtnei.
Vēl viens elements šajā ekspozīcijā ir divi sašķiebušies krusti, kas novietoti telpas centrā. Vai tā varētu būt parafrāze par pagātni, kas tūlīt ieaugs zālē? Brekte piekrīt un piebilst: "Kopš mēs sākām projektu, ļoti daudz kas dabā un vispār kultūrā mainās." Čuguna krusti, gotiskais raksts, aizgājušo gadsimtu apbedījuma vietas – daļa no mūsu kultūrvēstures – viņu aizrauj: "Man tā estētika patīk. Tagad kapu kultūra ir diezgan pliekana."
Ar Modra Svilāna un Kristiana Brektes veidotajiem "foto ilguzņēmumiem" ISSP Galerijā Berga Bazārā iespējams iepazīties līdz 27.janvārim. Jābrīdina gan, ka ar katru dienu mākslas darbi, specifiskās gaismas reakcijas dēļ, patiesi izbalo arvien vairāk.
