"Tagad esam zonā, kurā skatītāji nekādā veidā neiekļūst,” saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktora vietniece Iveta Derkusova. Esam divus stāvus zem zemes, virs mūsu galvām Esplanādē dīgst zāle, bet mēs dodamies pa garu gaiteni uz vietu, pa kuru mājās atgriežas Rozentāls, Purvītis, Valters, Zaļkalns...
Dodamies pa viesu acīm slēptu muzeja pazemes gaiteņi, kura galā redzams…milzīgs kravas auto. Kopā ar strādniekiem tas tikko ar liftu nolaidies pazemē, lai izkrautu kārtējo gleznu porciju.
Tās rūpīgi sapakotas plēves un kartona mētelīšos, lai ielu bedres pārvešanā nenodarītu ne vismazāko skādi.
„Varam redzēt, kā gleznas ir saliktas ar starplikām, ar sedziņām, un tagad katra tiks nesta uz krātuvi,” rāda par muzeja krājumu atbildīgā Iveta Derkusova.
Pašlaik muzejā atgriežas tūkstošiem mākslas darbu plašā krātuves kolekcija, bet apmēram piecsimt pastāvīgās ekspozīcijas darbu jau atraduši vietas pie sienām vai tiek gatavoti pielikšanai.
„Tas lielais darba apjoms, protams, ir izdarīts, bet ir tie miljons pēdējā brīža [sīkumi], norāžu izvietošana un citas lietas,” urbju rūkoņas fonā saka muzeja direktora vietniece. Dodamies augšup pa centrālajām kāpnēm uz ekspozīcijas sākumu. Kamēr vēl rit pēdējie sagatavošanas darbi, uz sarkanā samta paklāja kāpņu vidū kāpt nav ļauts. „Lūdzu pa tepiķi nestaigāt!” vēsta zīmīte.
Lūdzu Ivetu Derkusovu izvest mani īsā ekskursijā pa atjaunoto ekspozīciju. Ceļu sākam slavenajā trešā stāva vestibilā, ko grezno Vilhelma Purvīšu un igauņu klasiķa Gerharda fon Rozena pusapaļie sienu gleznojumi. No turienes iegriežamies tālākajās durvīs pa labi: šis ir maršruta sākums tiem, kuri vēlas gleznas apskatīt hronoloģiskā secībā, nevis doties taisnā ceļā pie saviem iecienītākajiem mākslas darbiem.
„Šajā telpu grupā, ko mēs nosacīti varētu saukt par kabinetiem, ir atjaunotais interjers ar vēsturisko sienu krāsojumu. (..) Uz eksponējamajām sienām ir izvietoti 19.gadsimta sākuma līdz 70.gadiem Latvijas teritorijā strādājošo mākslinieku darbi. Teiksim, Johana Heinriha Baumaņa medību skati. Pakāpeniski mēs virzāmies arvien profesionālākā izpildījumā, jo šie mākslinieki, kas Latvijas teritorijā strādāja 19.gadsimtā, lielākā daļa bija mācījušies Vācijas mākslas skolās, un šajā glezniecībā mēs redzam tās paralēles,” stāsta Iveta Derkusova.
Pāris nedēļu pirms muzeja atvēršanas šī gleznu idille darba procesā vēl mijas ar mūsdienu tehnoloģijām. Vienā no telpām vidū novietots aparāts, kas uz sienām projicē perpendikulāras sarkanas līnijas.
„Mēs pašlaik stiprinām plāksnītes gleznu anotācijām, un tam izmantojam lāzera līmeņrādi, lai ērtāk. Lai viss vienā augstumā,” stāsta strādnieks. Tāpat stiprinājuši arī gleznas.
Apmeklētājiem būs jāņem vērā, ka atjaunotajā ekspozīcijā no agrīnajiem periodiem skatāma koncentrētāka mākslas darbu izlase nekā iepriekš.
Jo tagad visa 19.gadsimta un 20.gadsimta pirmās puses Latvijas māksla sarūmējusies vienā stāvā, lai atbrīvotu vietu kardināli jaunai sadaļai – 20.gadsimta otrās puses darbiem stāvu zemāk.
To „aisberga virsotni”, kas redzama pie sienām, nevis gulst krātuvēs, rūpīgi atlasījuši muzeja eksperti.
„Protams, māksliniekiem ir ļoti dažāda pārstāvniecība muzejā. Ir autori, kuriem ir varbūt viena vai dažas gleznas, un ir autori, kuriem, iespējams, ir pat 100 un vairāk darbu. Ekspozīcijā nokļūst visredzamākie. Gan šis autoru loks ir tas spilgtākais, gan katra autora nozīmīgākie darbi, ar kuriem vai nu viņš ir tīri savā daiļradē sasniedzis kādas virsotnes, vai viņš ir bijis tik nozīmīgs, ka visā mākslas attīstības gaitā atstājis ieguldījumu, veicis kādu pagrieziena punktu. (..) Šīs gleznas ir izturējušas ļoti nopietnu konkursu,” ekspozīcijas atlases principus skaidro Iveta Derkusova.
Cauri raibajai kabinetu galerijai nonākam muzeja labā spārna galā, kur jau skatāmi nacionālās mākslas skolas iedibinātāju darbi. Nevilšus aizraujas elpa, zāles vidū ieraugot pret starpsienu atbalstītu Jaņa Rozentāla gleznu „No baznīcas”. Jo šā gada jubilāra 1894.gada diplomdarbs tobrīd vēl gaida savu rāmi, bez kura izskatās pavisam trausls un kā tikko pabeigts.
„Glezna jau ir restaurēta, darbam ir arī restaurēts rāmis, un burtiski šodien tie savienosies, lai gleznu varētu piekārt pie sienas,” smaidot saka krājuma pārzine.
Trīs gadu laikā, ko Latvijas Nacionālais mākslas muzejs pavadījis skatītājiem neredzamā darba režīmā, veikts milzīgs restaurācijas darbs. „Jebkurai lietai ir dabisks novecošanas process. Nereti senas gleznas ir ļoti tumšas, un liekas, ka tās ir netīras. Bet tas ir dabisks process, kad satumsnē laka, ar ko tās ir pārklātas,” paskaidro Derkusova.
Arī tālākajās divās zālēs izvietoti galvenokārt 20.gadsimta sākuma darbi, tostarp pie sienas atgriezusies Rozentāla „Princese ar pērtiķi”, Johana Valtera un Vilhelma Purvīša darbi.
Par vienu no tiem ir ļoti īpašs stāsts – Purvīša godalgotā 1900.gada glezna „Ziemeļu nakts” apmeklētājiem būs apskatāma pirmoreiz. To muzejs iegādājās 2014.gadā.
„Šī glezna 40.gadu sākumā, sākoties karam, bija aizvesta kādai ģimenei līdzi un mūsdienās bija nonākusi Kanādā. Šī glezna ir iezīmīga ar to, ka 20.gadsimta sākumā, kad Purvītis bija ieguvis slavu Eiropā kā labākais sniega gleznotājs, kādā starptautiskā izstādē Lionā šī glezna ir saņēmusi Grand Prix. Mūsu kolekcijai tas ir ļoti nozīmīgs papildinājums,” uzsver LNMM direktora vietniece.
„Ziemeļu nakts” bijusi reproducēta arī britu 20.gadsimta sākuma mākslas žurnālā „The Studio” kopā ar rakstiem par autoru, iezīmējot, kāda būtu varējusi būt Latvijas mākslas vieta Eiropas kontekstā, ja tās dabiskā virzība gadsimta vidū nebūtu pārcirsta.
Jaunajā ekspozīcijā līdzās vecmeistaru gleznām atrasta iespēja eksponēt arī tā laika grafikas, kas iepriekš bija skatāmas atstatus.
„Kopā ar Purvīša un Rozentāla darbiem te varam skatīt arī, piemēram, mūsu ļoti labi zināmā grafiķa un Latvijas naudas autora Riharda Zariņa darbus. Tā ir viena mākslinieku paaudze, un mums šķiet svarīgi, ka tas tiek eksponēts kā vienots stāsts, vienots periods,” skaidro Iveta Derkusova.
Dodamies garām gleznu stiprinātājiem un strausa spalvu slotiņām, ar ko no mākslas darbiem notrauks pēdējos putekļus, lai īsi ielūkotos muzeja otrā spārnā – pie 20.gadsimta pirmās puses darbiem.
„Esam zālē, kurā ir skatāma Latvijas māksla aptuveni no 1915.gada līdz 30.gadu sākumam. Tas ir tā saucamais klasiskā modernisma periods, kur atkal ir virkne ļoti labi pazīstamu autoru un iemīļotu mākslas darbu - kā Jēkaba Kazaka „Bēgļi”, Ģederta Eliasa, Romāna Sutas darbi, varētu saukt vēl un vēl…” stāsta Derkusova.
Atsevišķa zāle veltīta latviešu māksliniekiem, kas Pirmā pasaules kara laikā nokļuva Krievijā – Gustavam Klucim, Kārlim Johansonam, Aleksandram Drēviņam.
Savukārt zālē ar 30.gadu mākslinieku darbiem glezniecībā un grafikā pārstāvēti Kārlis Padegs un Jānis Tīdemanis. Šī ir arī vieta, kur turpmāk atradīsies muzeja slavenākais tēlniecības darbs – Teodora Zaļkalna „Cūka”.
„To atpakaļ ienesa vīri, kas tieši specializējas smagu tēlniecības darbu pārvietošanā. Jo tas tiešām prasa ne tikai fizisku spēku, bet arī ļoti nopietnas zināšanas. (..) Uz podesta to cēla seši spēcīgi, speciāli aprīkoti kungi. Tas bija emocionāls moments arī mums, jo šis darbs tiešām ir ļoti iemīļots visās skatītāju paaudzēs, īpaši bērnu vidū,” atzīst muzeja krājuma glabātāja.
Savukārt stāvu zemāk sākas tā ekspozīcijas daļa, kas agrāk muzejā nebija skatāma – Džemma Skulme, Jānis Pauļuks, Boriss Bērziņš un citi 20.gadsimta otrās puses grandi Latvijas mākslā. Bet kādreizējā izstāžu zālē tagad iekārtota pašas gadsimta nogales mākslinieku darbu ekspozīcija, faktiski – tilts uz topošo Laikmetīgās mākslas muzeju.
Vēl kāds jaunums apmeklētājiem šajā stāvā būs mākslas vēstures bibliotēka, kas iepriekš bija pieejama vien nozares profesionāļiem.
„Te pavisam ir gandrīz 30 tūkstoši vienību,” stāsta bibliotēkas vadītāja Alla Sidorina, kura baltiem cimdiem vēl pilda pēdējos grāmatu plauktus. „Mēs būsim daļēji atvērti publiski – otrdienās, trešdienās un ceturtdienās no divpadsmitiem līdz pieciem.”
Pa plašajām muzeja telpām vēl varētu iet un iet – pēc rekonstrukcijas izstāžu platība ir divkāršojusies, tāpēc apmeklētājiem būs jāapbruņojas ar pacietību vai jāapskata muzejs pa daļām. Tam līdzēs arī mobilā aplikācija, kurā par katru mākslas darbu varēs izlasīt atsevišķi vai lūgt to aprakstīt audiogidam.
Purvīša un daudzu citu Latvijas mākslinieku darbi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkā apmeklētājiem atkal būs skatāmi no 4.maija. Bet Latvijas Radio ēterā programmās „Labrīt” un „Kultūras rondo” līdz tam ik rītu būs klausāms viens stāsts par kādu no muzeja dārgakmeņiem.
