Kā jau vēstījām, šobrīd galerijā "Daugava" Rīgā skatāma Osvalda Zvejsalnieka jubilejas izstāde "Terra Vitae". Šķiet, ka ar katru gadu gleznotājs kļūst arvien košāks, par ko viņš pats saka: "Negribētos domāt, ka tā tāda vecuma plānprātība, bet kaut kas jau mainās ar gadiem. Tas labi, ka košāks." Viņš gan nedarot to apzināti, galvenā ir noskaņa, un krāsa pati atrod to īsto.
Izstādes kuratore Anda Treija no mākslinieka atvestajiem 37 darbiem izstādīt izvēlējusies 27, jo visiem nebijis vietas. Viņa vērtē, ka Osvalda Zvejsalnieka glezniecība kļuvusi ekspresīvi brīva.
Man šķiet, ka viņš ir kā pianists - piesēžas pie klavierēm un savas emocijas liek kā skaņu uz audekla. Tur ir viņa dzīves izjūta, pārdomas. Brīžiem man šķiet, ka viņš varētu būt pilnīgi abstrakts, bet tomēr no tiem motīviem, kas ir ieausti gleznā, viņš neatsakās. Tā ir kā atslēga, kā ieeja viņa pasaulē. Viņš ir garīgi ļoti spēcīgs," norāda Treija.
Anda Treija atminas pirmo sastapšanos ar Zvejsalnieka daiļradi 20.gadsimta 80.gadu sākumā. "Aizgāju uz Krastmalu, kur bija viņa pirmā personālizstāde Rīgā. Viņš ir Induļa Zariņa skolnieks, ko arī toreiz juta un arī tagad jūt. Parasti ekspozīcijas tika pareizi akadēmiski iekārtotas, bet tur Osvalds bija visus vairogus pārvilcis ar paša nokrāsotu violetu audumu. Uz violetajiem foniem viņa bildes izskatījās izcili," atminas Treija.
Lielākā daļa izstādes darbu veltīta Osvalda Zvejsalnieka dzimtajai zemei Latgalei, tomēr ekspozīcijā izvietotas gleznas arī ar Spānijas un Lietuvas ainavu. Zvejsalnieks atzīst - Spāniju gleznojis kā ekskursants: "Tur vajadzētu nedaudz padzīvot, lai saprastu. Bez visa tā Spāniju nevar uzgleznot."
Pēdējā laikā Zvejsalnieks gleznojis arī Lietuvā - viņš nupat atgriezies no Mariannas Verjovkinas plenēra. "Marianna Verjovkina bija viena no pirmajām ekspresionistiem mūsu galā. Viņa bija no krievu aristokrātiem, viņiem Lietuvā netālu no Utenas bija muiža, viņas brālis bija Viļņas ģenerālgubernators. Zīmīgi - kad Lietuvā nodibinājās republika, ģenerālgubernators aizgāja konsultēt Ārlietu ministriju, nevis atskrēja pie Bermonta cīnīties par vienoto nedalāmo, bet gāja konsultēt ārlietās jauno valstisko veidojumu. Tādi ļaudis bija. Dzīve Mariannai bija ārkārtīgi sarežģīta, bet viņa bija ļoti interesanta gleznotāja. Viņas gleznas ir grūti uztvert. Mēģināju uzburt viņas piemiņu, bet nomocījos veselu dienu - neiznāca. Nospļāvos un otrajā rītā uzgleznoju zaļi melno Lietuvu. Tā ir Lietuva," saka gleznotājs.
Pilnīgi noteikti citādāk ir ar Latgali. "Tā ir viņa zeme. Viņš Latgalei pieder par visiem simts procentiem," uzsver Anda Treija.
Osvalda Zvejsalnieka jubilejas izstādei dots nosaukums "Terra Vitae", kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē - dzīves zeme, dzīvā zeme. Nupat klajā nācis arī darbu katalogs, latīniskais nosaukums dots, lai nebūtu jātulko vairākās valodās.
Latgaļu valodā ir vārds sūrme - to parasti tulko kā sūrumu, bet tas tā nav. Sūrums - tas ir rutks, bet sūrme - tas ir satvars, kas ir dzīvē, kas ir dziesmā, tas ir dzīves grūtums un prieks, tas ir viss dzīves satvars," teic Osvalds Zvejsalnieks.
Apcerot Osvalda Zvejsalnieka padarīto, viņa darbu nupat iznākušajā katalogā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne raksta: "Latvijas Mākslas akadēmijas profesora un Latvijā ievērota, augsti novērtēta gleznotāja Osvalda Zvejsalnieka darbs glezniecībā, mākslas izglītībā un citās kultūras jomās nu jau teju pusgadsimtu saista viņa mākslas, audzēkņu un sabiedrisko norišu interesentus, atbalstītājus un pētniekus. Osvalds Zvejsalnieks turpina minēt un gleznot savu zemi Latgali."
