"Zeme ir fantastiski skaista. Sevišķi kā ziemeļu cilvēkam man tā ļoti patīk. Es tur biju pēdējo reizi janvārī Seviljā. Bija plus 24, apelsīni kokos, papagaiļi bļaustījās. Kur vēl skaistāk?" ar šādu retorisku jautājumu un milzu sajūsmu par Spāniju stāstu par izstādi sāk Osvalds Zvejsalnieks. Spānija viņu saistījusi vienmēr, bet pats viņš tajā pabijis divas reizes - pirmo reizi 2010.gadā programmā "Leonardo da Vinci", bet otro reizi - pagājušā gada sākumā.
Lielākā daļa gleznu tapušas turpat dabā, kāda mirklīgi skaista impulsa iedvesmotas, dažu darbu nosaukumi liecina par ļoti konkrētām vidēm, piemēram, "Atmiņas par Torrevjehas dārziem", "Eskoriāls. Lauvas vārti", "Lopes de Vegas teātra dārzā".
"Tas ir pie Lopes de Vegas teātra. Tāds dārzs. Celiņi un dažādi dienvidu augi. Es tur pastāvēju zem vienas palmas un kaut ko drusku uzkrāsoju. Te savukārt ir Eskoriāls - karaļa pils, jo Sevilja ir vecā Spānijas karaļu galvaspilsēta, un tur tajā otrajā stāvā joprojām ir karalim apartamenti," stāsta Osvalds Zvejsalnieks.
Bagātais kultūrvēsturiskais mantojums, acis priecējošais košums un greznība gan arhitektūrā, gan dabā - šī kombinācija māksliniekā raisījusi milzu radīšanas prieku.
"Spānija jau būtībā ir Eiropas civilizācijas sākums, jo tas ir Romas impērijas turpinājums, un no turienes jau viss sākās. Bet, protams, es nepretendēju uz to, ka es te milzīgi dziļi esmu uzracis un atklājis spāņu dvēseli. Tas ir tikai tāda ceļinieka skatījums, bet - ar interesi un mīlestību."
Spānijas gleznas ir kolorītā atšķirīgas no Osvaldam Zvejsalniekam raksturīgās krāsu paletes, bet Spānija to pieprasījusi un māksliniekam bijis ļoti viegli tam ļauties. "Ja mēs gribam caur kolorītu paust dabas būtību, tad daba ir cita, dienvidu daba, kur ir cita saule, debesis un tā tālāk. Magnolijas, ja tās zied, viņas ir tādas sarkanas, pat ar lillīgu pieskaņu. Viss ir košs, un pie tam - viņi arī noformējumu mīl tādu diezgan krāsainu un spilgtu. Es tur ļoti labi jūtos. Ja es būtu jaunāks, es tur brauktu un brauktu”.
Gleznas tapušas laika posmā no 2010. līdz 2015.gadam. Ja mākslinieka dzimtajā Latgalē kāda daļa no tām jau redzēta, tad rīdziniekiem šāds Osvalda Zvejsalnieka rokraksts varētu būt arī pārsteigums, uzskata mākslas zinātnieks Andrejs Kaufmanis.
Viņa redzējumā šo darbu burvība slēpjas gan krāsu ekspresijā, gan enerģiskajos triepienos, kas bieži vien sižetisko realitāti pārvērtuši gleznieciskā abstrakcijā. "Ir tāda iezīme, ka mākslinieku ļoti aizrauj tā dienvidu daba. To gleznojot, viņš pilnīgi atraujas no šī sižeta un kļūst gandrīz vai abstrakts. Sižeta nav, ir tikai krāsas, kas saduras cita ar citu un liesmo - spilgtas, košas. Es domāju, ka tas ir skaisti," vērtē Andrejs Kaufmanis.
