Runājot par Ņujorku 20. gs. otrajā pusē, pierasts uzsvērt tās metropoles statusu, kas līdz ar varas pozīciju maiņu pēckara politiskajā un kultūras kartē kā tāds seismisks vilnis maina mākslas vēstures kursu. Pierasts tās radošo klimatu raksturot, atzīmējot tādus megavirzienus kā abstraktais ekspresionisms, popārts, konceptuālisms un tos pārstāvošos māksliniekus.
Šāds skatījums joprojām visbiežāk veido mākslas vēstures un vadošo mākslas muzeju naratīvus. Taču, pārskatot šo vēstures posmu no mūsdienu perspektīvas, aizvien aktuālāki kļūst jautājumi par tām atšķirīgajām mākslas parādībām, kas norisinājušās paralēli, bet palikušas nezināmas un laikabiedru vai mākslas pētniecības nenovērtētas. Proti, te runa ir par virzieniem, māksliniekiem un to grupām, kas savā ziņā balsta, taču arī dažādo un izaicina kopējo mākslas vēstures naratīvu.
Ņujorkas nodaļas kodols ir dzejnieku, rakstnieku un mākslinieku neformālā grupa “Elles ķēķis” un tās radošās izpausmes, pievēršoties grupas fenomenam kā sava veida radošās darbības katalizatoram latviešu trimdas un arī Ņujorkas mākslas vides kontekstā.
Migrācijas vilnis, ko izraisa karš un pēckara Amerikas kapitālisma politika, ASV izveido par multikulturālu telpu, tajā saplūstot daudzām nacionalitātēm un pārliecībām. “Elles ķēķim” piederošās un tuvu stāvošās personas savā daudzveidībā un atšķirībā šādā kontekstā ļauj aplūkot Ņujorkas daudzslāņaino mākslas un sociālo panorāmu, izvērtējot aukstā kara iespaidu, kas noteica ne tikai ideoloģijas, bet arī mākslas trajektorijas, aktualizējot identitātes jautājumus gan migrācijas, gan “queer” teorijas un feminisma kontekstā.
Elles ķēķinieku jeb “debešķīgo pagānu”, kā dalībnieki sevi nodēvē 1956. gadā sarakstītajā manifestā, aktivitātes galvenokārt bija saistītas ar literatūru, dažādu lasījumu, bohēmisku, spontānu un organizētu sanākšanu rīkošanu.
Tomēr aiz redzamās fasādes, bohēmas un it kā bezrūpīgā dzīvesveida atklājas intelektuāli un radoši piesātināta domapmaiņa. Tajā, līdzāspastāvot un mijiedarbojoties vizuālās mākslas un teksta izteiksmes līdzekļiem, tika analizēta nokaitētā laikmeta gaisotne, Ņujorkas dzīvestelpa un tās kultūru daudzveidība.
Grupas dalībnieki par svarīgu uzskatīja savu nacionālo identitāti un valodu kā savas darbības pamatkodu, akcentējot savu atšķirību, bet vienlaikus svarīga bija adaptācija jaunajā dzīvestelpā, kas izaicināja ar etnisko, sociālo un pārliecību diferenciāciju.
Apzinoties savu pozīciju – bēglis, imigrants līdz jaunas pilsonības iegūšanai –, grupai piederīgos saistīja integrācija jaunajā vidē un jēgas meklēšana jaunajos dzīves apstākļos, ar šiem jautājumiem konfrontējot sevi un atklājot sava laikmeta problemātiku.
Otrā pasaules kara dramatisms, agresīvais aukstā kara fons, kapitālisma retorika, tehnoloģiju progress 20. gs. otrās puses realitātes uztverē destabilizē vietas un laika izjūtu, mākslas valodā akcentus pārnesot uz sava veida iracionalitāti, mākslas formās stimulējot zināmu delīriju.
Mākslinieki izmantoja racionālas metodes, lai radītu iracionālus efektus, it kā atspoguļojot un pārvērtējot apkārtējās dzīves reālijas. Šādā kontekstā svarīgi novērtēt spilgtas “Elles ķēķa” personības Sigurda Vīdzirkstes radošo darbību. Viņa māksla iezīmē plašu darbības lauku, kas, lai gan būtisks ne vien latviešu trimdas mākslas kontekstā, bet arī kopējā Ņujorkas mākslas scēnā, palicis bez plašākas ievērības. Vīdzirkste radošās darbības laikā attīstīja individuālu un inovatīvu mākslas valodu, apvienojot interesi par matemātiku, ķīmiju un mūziku, radot savu autorstilu, ko viņš dēvēja par kibernētisko glezniecību.
Pievēršoties Vīdzirkstes praksei, Viktors Timofejevs izstādei veidojis darbu, kur, balstoties savā interesē par digitālo pasauli un utopiskas realitātes radīšanā, izvērš asociatīvas analoģijas Vīdzirkstes praksei. Sapludinot idejas par cilvēcisko un racionāliem informācijas organizēšanas veidiem, Timofejevs it kā pārskata kibernētisko revolūciju, diagnosticējot tos slazdus, kuros esam iekrituši līdz ar aktīvo sociālo tīklu un datortehnoloģiju lietojumu ikdienā.
Graujot 20. gs. modernisma mākslas vēstures struktūru, 60. gadu beigās savas pozīcijas mākslas kartē iezīmē otrā viļņa feminisms un geju atbrīvošanās kustība, kas veidojas kā pretreakcija vīriešu dominancei mākslas struktūrās, sākot ar galerijām un muzejiem un beidzot ar māksliniekiem, kurus tie pārstāv.
Kustība sabiedriskajā telpā izvērš diskursu, kas ne tikai iezīmē identitātes jautājumus, bet arī pievērš uzmanību atšķirīgajam. Pārvērtējot kontroversiālās laikmeta norises, poļu mākslinieks Karols Radziševskis filmā “America is not Ready for This” (“Amerika šim nav gatava”, 2012) izseko poļu mākslinieces Natalie LL pieredzei Ņujorkā 1977. gadā. Filma konfrontē Rietumu un Austrumu mākslas vēstures naratīvus, izvēršot jautājumus par dzimti, feminisma mākslu un LGBT tiesību kustību.
Ar feminisma idejām sasaucas gleznotājas Dainas Dagnijas prakse, aktualizējot sievietes statusu sabiedrībā, reaģējot uz dažādām sociālpolitiskām norisēm ASV un migrācijas un bēgļu jautājumiem. Viņas 70. un 80. gadu gleznu sērijas pārnes šos jautājumus no dziļi personīgas pieredzes iedarbīgos simboliskos gleznojumos.
Savukārt epizodiska “Elles ķēķa” līdzgaitnieka Ronalda Kaņepa darbi latviešu trimdas mākslas kontekstā ļauj aktualizēt “queer” jautājumus. 70. gados Kaņeps nonāk pie sava rokraksta, gleznojot figurālas kompozīcijas ar Bībeles un antīkās mitoloģijas sižetiem, senos vēstījumus ievietojot mūsdienīgā ainavā. Viņa gleznu manierīgie tēli un žestu valoda akcentē seksualitātes un dzimtes jautājumus, kas tā brīža sabiedrībā un mākslas scēnā piedzīvo transformācijas, signalizējot par aizvien lielāku atvērtību un seksuālu brīvību.
Identitātes un vietas jautājumiem, kas urdīja “Elles ķēķa” dzejniekus, pievēršas Aleksandrs Zapoļs un Vladimirs Svetlovs (“Orbīta”), kas ķēķinieku pārradīto Ņujorkas telpu – piemēram, iemīļotāko krodziņu nodēvējot par “Torņakalnu” –, pārceļ uz Āgenskalnu un ir inscenējuši savdabīgu pastaigu, identificējot ņujorkiešu dzīves telpu ar Rīgu – savu mājvietu.
Šo sava veida pārrauto saišu sajūtu, jaunas eksistences meklējumus ar sagrauta tilta simboliku savā instalācijā izsaka Artūrs Virtmanis. Viņš atsaucas uz Otrajā pasaules karā Rīgā saspridzināto Dzelzceļa tiltu un konstruē asociatīvu ainavu, kur radīšana, šajā gadījumā, Gunāra Saliņa dzeja, kalpo kā saistviela zaudētajam un tagadnes realitātei.
Visbeidzot “Elles ķēķa” kontekstā pievēršoties dzejai ne tikai kā verbālai izteiksmes valodai, bet arī kā vizuāli uztveramai formai, Ilva Kļaviņa un Sergejs Timofejevs (“Orbīta”), dekonstruē Linarda Tauna dzejoli “Parādē” [50.gadi]. Dzejoļa struktūra, ko ierasts uzlūkot kā vairāku rindiņu kopu, ir izstiepta vienā garā līnijā, mainot lasītāja / skatītāja uztveres akcentus un liekot uz formu paraudzīties citā ietvarā.