“Visam ir pragmatisks skaidrojums. Bija projektēts viens paplāns sējums. Autori bija izvērsušies, un tipogrāfijā pateica, ka vienā sējumā to nevarēs ietilpināt. Vienkārši grāmatas muguriņa neturēs. Tas nozīmē, ka jāveido divas grāmatas. Mēs piekritām, jo šajā periodā iekļaujas divi apakšperiodi – klasicisma un romantisma posms un reālisma un historisma posms. Varbūt tāds risinājums bija labākais,” divu grāmatu nepieciešamību Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” skaidro mākslas zinātnieks, izdevuma sastādītājs un zinātniskais redaktors Eduards Kļaviņš.
Arī mākslas zinātniece Kristiāna Ābele norāda, ka pētnieciskajā darbā šis 19. gadsimta materiāls atklājies daudz bagātīgāks, nekā bija sākotnējās prognozēs. Pie šī sējuma radīšanas strādāja 8 pētnieki, viņu vidū arī ilggadējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.
“Pirmajā grāmatā izceļas un vērienīgi atklājas 18.gadsimta beigu un 19.gadsimta sākuma klasicisma arhitektūra.
Imanta Lancmaņa aplūkojumā tā ir grāmata grāmatā, ārkārtīgi bagātīgs visu Latvijas teritoriju aptverošs materiāls. Vesela pasaule pati par sevi,” norāda Ābele.
Arī otrajā grāmatā ir bagātīgs arhitektūras materiāls, ko apkopojusi Daina Lāce, un tas saistās ar pārmaiņām, kas notiek Rīgā. un citur Latvijā 19. gadsimta vidū un otrajā pusē, kad nojauc Rīgas nocietinājumus.
“Kad top jaunā modernā pilsēta, visi mūsdienās labi zināmie objekti - Rīgas birža, Rīgas politehnikums, tagadējais operas nams un citi. Aptvērums ļoti pamatīgs. Katram no rakstītājiem bija ļoti bagātīgs materiāls gan ar zināmo, gan agrāk nezināmo. Prognozes par materiālu pieticīgumu nepiepildījās,” atzīst Ābele.
Viņa pati pētījusi 19. gadsimta otrās puses mākslas dzīvi laikā no 1840. līdz 1890. gadam.
“Arī notikumiem bagāts laiks: top Rīgas mākslas biedrība, Rīgas pilsētas gleznu galerija kā krājums, kas ir pamatā tam, kas šobrīd atrodas Biržas muzejā. Vēl arī citas institūcijas,
notiek pārmaiņas mākslas izglītībā. Zīmēšana dažādos līmeņos ienāk visā izglītības sistēmā sākot ar tautskolām,” skaidro Ābele.
Pētniece arī norāda, ka tas ir laiks, kad mainās vizuālā kultūra, attēlu pieejamība, strauji izplatās fotogrāfija, kas ietekmē visu mākslas dzīvi.
Tas ir dinamisku norišu laiks, kuru skatā no gadsimtu mijas mūsu jaunie mākslinieki aplūkoja skeptiski. Daudzi sasniegumi arī tika aizmirsti. Bet būtībā tie ieauga un veidoja sakņotu pamatu mākslas un kultūras institucionālai sistēmai, kuras mantinieki lielā mērā esam arī šodien,” bilst Ābele.
Divi tehniskie izgudrojumi – fotogrāfija un tvaika dzinēji – ievieš arī daudzas izmaiņas mākslā. Arī tautas mākslā, ko šajā periodā aplūkojusi Inese Sirica. Viņa skaidro, ka Latvijā ir daudz liecību par tā laika tautas mākslu saglabājies.
“Vārdi nav arhīvos daudz saglabājušies, nav uzrakstīti uz priekšmetiem, bet tas ir apliecinājums, kā cilvēks redzējis kopformas, kā veidojis dažādus dekorus. Tas liecina par tautas skaistuma izjūtu.
Daudz priekšmetu ir Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, arī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Broces zīmējumos daudz var identificēt no tā saucamās tautas mākslas,” skaidro Sirica.
“Latvijas mākslas vēstures” III sējuma pirmajā grāmatā pēc vispārējās historiogrāfijas (Eduards Kļaviņš) iekļauts klasicisma un romantisma perioda (1780–1840) aplūkojums mākslas dzīvē (Elita Grosmane), tēlotājā mākslā (Eduards Kļaviņš), grāmatu mākslā (Valdis Villerušs), arhitektūrā un lietišķajā mākslā (Imants Lancmanis) un tautas mākslā (Inese Sirica). Otrā grāmata iepazīstina ar historisma un reālisma perioda (1840–1890) mākslas dzīvi (Kristiāna Ābele), tēlotāju mākslu (Eduards Kļaviņš), grāmatu mākslu (Valdis Villerušs), arhitektūru (Daina Lāce), lietišķo mākslu un dizaina sākumiem (Silvija Grosa) un tautas mākslu (Inese Sirica).
Divu grāmatu izdevums ir tikai daļa no iecerētā septiņu sējumu izdevuma par Latvijas mākslas vēsturi. Līdz šim ir iznākuši divi sējumi – piektais “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods. 1915–1940” un ceturtais „Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915”. Šobrīd paralēli notiek darbs pie vairākiem sējumiem. Pašreiz vairāk informācijas ir savākts pirmajam sējumam par aizvēstures artefaktiem un viduslaikiem. Liela daļa no grāmatām būs dāvinājums, un nonāks bibliotēkās, augstskolās, muzejos un Latvijas mākslas skolās.
