Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Re:Baltica: Tikumības aizstāvju idejām „kājas aug” Krievijā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Jauns tilts Jelgavā – vai dabas izpostīšana un ieguldītie miljoni atmaksāsies?

LNMM: No Rīgas rātes Mākslas kabineta līdz nacionālās mākslas templim

No Rīgas rātes Mākslas kabineta līdz nacionālās mākslas templim - ieskats LNMM vēsturē un mūsdienās

Simt gadu pēc uzcelšanas pirmo lielo rekonstrukciju piedzīvojis Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM). Tā atjaunošana ilga divarpus gadus un izmaksāja gandrīz 30 miljonus eiro. Pēdējā laikā daudz runāts par vērienīgajiem būvdarbiem, bet ēnā palikusi pašas muzeja ēkas raibā vēsture. Izrādās, nākamgad līdz ar LNMM atklāšanu pēc restaurācijas svinēsim tieši divsimto gadadienu, kopš Rīgas rāte lika pamatus tagadējai muzeja kolekcijai. Kā Rīgas pilsēta nonāca līdz savai muzeja ēkai, kas bija pirmā visā Baltijā, un kā mainīsies LNMM dzīve un saturs pēc rekonstrukcijas, plašāk - Latvijas Radio veidotajā materiālā:

"Šodien, apsēžoties šajā vietā, jūtu, ka mēs, muzejnieki, esam atgriezušies mājās - tā ir ārkārtīgi laba sajūta," muzeja pieņemšanas dienā atzina LNMM direktore Māra Lāce. To sakot, allaž lietišķās muzeja direktores balss aizlūza - tik daudz emociju un spēka prasījuši šie gandrīz trīs gadi, kamēr muzejs bija remontā. Vēsturiskais Krišjāņa Valdemāra ielas nams rekonstrukciju piedzīvoja pirmo reizi kopš tā uzcelšanas 1905.gadā. Bet stāstam par to, kā Rīga tika pie sava muzeja, ir vēl vairāk nekā simt gadu vēsture.

LNMM svarīgākie notikumi vēsturē. 19. gadsimts

1816. - Rīgā Pilsētas bibliotēkas telpās pēc garīdznieka Dr. Liborija Bergmana iniciatīvas atvērts Mākslas kabinets.

1866. - Rīgas rāte pieņem Domeniko de Robiani piedāvājumu iegādāties viņa gleznu kolekciju (47 gleznas).

1868. - izveidota Rīgas pilsētas gleznu krājuma administrācija rātskunga Augusta Holandera vadībā,

- gleznu krājums nosaukts par Pilsētas gleznu galeriju (turpmāk arī PGG).

1869. - galerija (96 eksponāti) atvērta skatītājiem Rīgas reālģimnāzijas telpās (tagad – Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, Raiņa bulv. 8).

1872. - nodibināta Rīgas Mākslas biedrība (Kunstverein);

- parakstīta vienošanās par galerijas un biedrības sadarbību, kopīgi eksponējot to kolekcijas un izdodot kopīgu katalogu;

- galerija tiek pārcelta uz Rīgas Politehnikumu (tagad – Latvijas Universitāte, Raiņa bulv. 19).

1877. - beidzies pirmais konkurss pilsētas muzeja ēkas projektam, tomēr ēka nav uzcelta.

1879. - galerija pārcelta uz t.s. Kerkoviusa namu (tagad – LU bibliotēka, Kalpaka bulv. 4).

1897. - izsludināts jauns konkurss pilsētas muzeja ēkas projektam celtniecībai kanālmalas apstādījumos, vieta atdota teātra (tagad – Nacionālais teātris) celtniecībai, muzeja ēka nav uzcelta.

 

"Rīgas Pilsētas mākslas muzejs ir sācies 1816.gadā, tātad mēs atklāsim muzeju [pēc rekonstrukcijas] šī krājuma izveides sākuma divsimtajā gadadienā," mākslas vēsturniece un ilggadēja LNMM speciāliste Edvarda Šmite atklāj nejaušu sakritību, kas iezīmē garo ceļu līdz muzeja tapšanai.

Vēl līdz 18.gadsimta beigām tēlotājmāksla Eiropā bija karaļnamu, aristokrātu un augstākās garīdzniecības privilēģija. Izstāžu prakses nebija. Tās iziešanu plašākā sabiedrībā veicināja Lielā franču revolūcija, un arī Rīgas rāte 1816.gadā lēma par sava Mākslas kabineta izveidi, kura pamatā ir pilsētai novēlētā ārsta Nikolaja fon Himzeļa kolekcija.

"Acīmredzot, sākotnēji ir doma, ka tur varētu būt galvenokārt mākslas darbi, kas ir saistīti ar Rīgas pilsētu. Un droši vien viņi domāja, ka tur būs arī rātskungu portreti. Ar laiku šai Mākslas kabinetā nonāk vairāki mākslas darbi, kuri pēc tam jau tiek nodoti Rīgas pilsētas gleznu galerijai un kuri ir mūsu mākslas kolekcijā," stāsta mākslas vēsturniece.

Pirmās mākslas izstādes Rīgā sākas 19.gadsimta 40.gados, bet Rīgas pilsētas gleznu galerija tika izveidota 1870.gadā pēc pilsētā dzīvojošā itāļu gleznu tirgoņa Domeniko de Robiani kolekcijas pārņemšanas.

"Ar šo Pilsētas gleznu galerijas dibināšanu Rīga pielīdzinās tām Eiropas kultūras pilsētām, kurās ir savs muzejs vai sava gleznu galerija, kas ir publiski pieejama. Domāju, ka arī šīm Rīgas pilsētas ambīcijām ir sava nozīme," uzskata Edvarda Šmite.

Pilsētas gleznu galerija sākotnēji mitinās tagadējās Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas otrajā stāvā, vēlāk - Latvijas Universitātes (LU) un LU Akadēmiskās bibliotēkas jeb Kerkoviusa namā. Kolekcijai augot, jau 70.gados rodas doma par īpašu māju tieši muzejam. Sākumā bija iecere to celt tagadējā Latvijas Nacionālā teātra vietā, bet, kad pilsētas īpašumā nonāca iepriekš caram piederējusī Esplanāde, tika nolemts par labu tai.

Muzeja projektu uztic Vilhelmam Neimanim - arhitektam, mākslas zinātniekam un vienam no zinātniskās restaurācijas pamatlicējiem Baltijā. Viņa pirmā doma - muzeju celt kā stūra māju - tiek noraidīta, un top mums šodien zināmais projekts - historisma stila ēka ar muguru pret Esplanādi. To uzceļ ātri - no 1903. līdz 1905.gadam, un tā kļūst par pirmo īpaši muzejam celto ēku visā Baltijā. Arhitekts Neimanis darbā daudz iedvesmojies no strauji augošās muzeju kustības savā dzimtajā Vācijā.

"Baltijā līdz šim muzeja nav, Krievijā Ermitāža ir iekārtota pilī. Tā kā Neimanis uzņemas ārkārtīgi lielu atbildību. Viņš ir Vācijā studējis, viņš tur ir visādās biedrībās, regulāri uz turieni brauc. Ja viņš neskatītos, kā Vācijā būvē un iekārto muzejus, viņš nebūtu pelnījis nest arhitekta vārdu," stāsta mākslas vēsturniece Edvarda Šmite.

Vilhelms Neimanis būtībā uzskatāms par tagadējā LNMM tēvu: viņš lemj gan par muzeja formu, gan saturu, jo kļūst arī par muzeja pirmo direktoru. Viņš muzeju redz arī kā izglītības iestādi, tādēļ izstāda antīko skulptūru kopijas, papildina kolekciju, sastāda muzeja katalogu. Latviešu mākslas šajā laikā muzejā nav.

"Ēka bija faktiski veidota no privātajām kolekcijām - tā ir itāļu, flāmu māksla, mēs zinām [Rīgas rātskunga Frīdriha Vilhelma] Brēderlo kolekciju. Šeit bija izstādītas Rīgas bagāto ļaužu kolekcijas," stāsta LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece.

LNMM svarīgākie notikumi vēsturē. 20. gadsimts

1901. - muzeja ēkas celtniecībai uz Esplanādes izstrādāta pirmā, vēlāk pārstrādātā programma, tās autors – arhitekts Vilhelms Neimanis.

1903. - uzsākta muzeja ēkas celtniecība, projekta autors un būvdarbu vadītājs – arhitekts V. Neimanis.

1905. - V. Neimanis iecelts par Rīgas pilsētas mākslas muzeja (turpmāk arī – RPMM) direktoru;

- aptuveni ceturtā daļa no jaunās muzeja ēkas ekspozīcijas un darba telpām nodotas Rīgas Mākslas biedrības rīcībā, sadarbība izbeigta 1919.gadā;

- 15.septembrī muzejs atvērts skatītājiem.

1914. - sākas Pirmais pasaules karš. Muzejs turpina darbu, ir atvērts skatītājiem.

1918. - vācu okupācijas apstākļos atzīmēta muzeja simtgade, skaitot no 1816. gadā iekārtotā Mākslas kabineta.

1919. - nodibinoties Padomju Latvijai, RPMM nacionalizēts, tā jaunais nosaukums – Padomju Latvijas muzejs. V. Neimanis atcelts no direktora amata, par muzeja direktoru iecelts Vilhelms Purvītis; - no jūnija muzejs atguvis Rīgas pilsētas mākslas muzeja statusu un nosaukumu, V. Purvītis turpina ieņemt muzeja direktora amatu.

1920. - darbu sācis Valsts Mākslas muzejs (Rīgas pilī), direktors – tēlnieks Burkards Dzenis.

1940. - padomju okupācijas režīma apstākļos V. Purvītis atcelts no RPMM direktora amata.

1941. - gada sākumā RPMM atkal nacionalizēts, tā jaunais nosaukums – Latvijas PSR Padomju mākslas muzejs; - sākoties Otrajam pasaules karam un vācu okupācijai, muzejs uz īsu laiku pārdēvēts par Vācu zemes muzeju (Deutsches Landesmuseum), bet no septembra muzejs atkal darbojas Rīgas pilsētas mākslas muzeja statusā ar V. Purvīti muzeja direktora amatā.

1944. - oktobra sākumā daļa muzeja eksponātu (262 gleznas) izvesta uz Vāciju. 1945. gadā šīs muzeja vērtības nonākušas amerikāņu zonā (Čehoslovākijā), 1946. gada februārī atgriezušās Rīgā.

1945. - padomju režīms realizē jau 1941. gadā iesākto mākslas muzeju reorganizāciju un pārprofilēšanu; - RPMM atkal nacionalizēts, muzeja jaunais nosaukums – LPSR Latviešu un krievu mākslas muzejs. Muzeja specializācija – latviešu māksla, krievu māksla, padomju republiku māksla. Atbilstoši šai specializācijai, muzejs pārņem ievērojamu daļu no bij. Valsts Mākslas muzeja krājuma.

1963. - nodibināta Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija (LPSR MMuIAD), muzejs darbojas šīs direkcijas sastāvā.

1964. - kopš decembra muzeja nosaukums ir LPSR Valsts Mākslas muzejs.

1988. - LPSR MMuIAD pārdēvēta par Latvijas Mākslas muzeju apvienību ( LMMA)

1989. - no 1. janvāra muzeja vārds ir Valsts Mākslas muzejs; - nodibināts Mākslas muzejs ARSENĀLS;

- nodibināts Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, kas pārņem no LMMA latviešu dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas.

Līdz ar Latvijas valsts dibināšanu mainās arī muzeja mērķi, un tas pievēršas nacionālās mākslas mantojuma apguvei. 1919.gadā muzeja vadību uzņemas Vilhelms Purvītis, un tas joprojām saglabā Pilsētas muzeja statusu. Tādēļ rodas interesanta situācija - latviešu mākslas kolekcija paralēli veidojas gan tur, gan nule nodibinātajā Valsts mākslas muzejā Rīgas pilī. Par tās pirmsākumu var uzskatīt Rīgas mākslinieku grupas pirmo izstādi 1920.gadā.

"Bija iepirkumu komisijas, kas gāja pa izstādēm, pie mantiniekiem, un veidoja pirmās latviešu mākslas kolekcijas. Tas viss notika reizē, un tas bija ļoti intensīvs laiks - šie 20.gadi," atzīmē Gerharde-Upeniece.

Abos muzejos krāto latviešu mākslas kolekciju apvienoja 1940.gadā, Pilsētas muzejam pārejot valsts īpašumā un kļūstot par Valsts latviešu un krievu mākslas muzeju, īpaši akcentējot krievu mākslas klātbūtni. Ārzemju kolekcijas aizceļoja uz Valsts Vakareiropas mākslas muzeju, tagadējo mākslas muzeju "Rīgas birža". Pēc rekonstrukcijas tām pievienojušies arī krievu mākslas šedevri, piemēram, Nikolaja Rēriha gleznas, kas Valdemāra ielā turpmāk vairs nebūs skatāmas.

No sākotnējās citzemju privātkolekciju mājvietas LNMM galvenā ēka kļuvusi par mājvietu tikai nacionālajai mākslai, ko tagad papildinās arī 20.gadsimta otrās puses mākslinieki, pastāvīgajā ekspozīcijā iekļaujot arī Džemmas Skulmes, Helēnas Heinrihsones, Miervalža Poļa un citu latviešu autoru darbus.

"Ekspozīciju mēs sāksim no augšas - ar senākajiem darbiem, un nāksim uz leju laikā. Otrais stāvs ir socreālisms, skarbais stils, un Baltajā zālē, kas agrāk bija izstāžu zāle, būs pastāvīgā ekspozīcija, kur mēs rādīsim 20.gadsimta 90.gadus, piedāvājot tādu kā ceļojumu laikā," jaunās ekspozīcijas tapšanā aicina ielūkoties muzeja eksperte.

Savdabīgu ceļojumu laikā piedāvā arī pati renovētā LNMM ēka, kas līdzās restaurētajām zālēm papildus ieguvusi vairākus tūkstošus kvadrātmetru līdz šim neizmantotajos bēniņos un pazemē parka pusē. Jaunajā pazemes zālē ar stikla griestiem no augšas var ielūkoties arī parka apmeklētāji.

"Ja agrāk mums bija Baltā zāle, kurā bija sešas kolonnas un vienmēr bija jautājums par to, kā tai jāpiemērojas māksliniekiem, tad šajā gadījumā tā ir kā balta lapa, kā balts kubs. Tas nozīmē, ka māksliniekiem jāienāk ar saviem darbiem un savu ideju, kā tos parādīt. Tas ir pilnīgi jauns periods," uzsver mākslas zinātniece.

LNMM svarīgākie notikumi vēsturē. 21. gadsimts

2001. - 1. janvārī Valsts Mākslas muzejs sāk darbu kā atsevišķa juridiska persona, kurā bijušais Mākslas muzejs ARSENĀLS iekļauts kā 20. gs. 2. puses latviešu mākslai veltīta nodaļa.

2005. - ar 1. septembri muzeja nosaukums ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM)

2006. - LNMM saņem mākslas vēsturnieces Tatjanas Sutas mantojumu.

2008. - atklāta LNMM struktūrvienība – Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, kas atrodas abu mākslinieku bijušajā dzīvoklī Elizabetes ielā.

2010. - Ārzemju mākslas muzejs (tagad Mākslas muzejs "Rīgas Birža") un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs departamentu statusā pievienoti LNMM.

2010. - Rīgas domes Īpašuma departaments izsludina starptautisku konkursu “Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas Rīgā, Kr. Valdemāra ielā 10a rekonstrukcijas un piebūves projekta izstrāde”. Žūrijas komisija par labāko vienbalsīgi atzīst Lietuvas arhitektu biroja “Processoffice” radīto metu.

2011. - tiek parakstīts līgums par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijas, restaurācijas un jaunbūves būvprojekta izstrādi.

2013. – 22. janvārī parakstīti līgumi par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas restaurācijas, rekonstrukcijas un jaunas būvniecības darbu veikšanu; -12. februārī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka pārtrauc savu publisko darbību.

2015. – 1.decembrī - muzeja rekonstrukcijas darbu pabeigšana un ēkas nodošana ekspluatācijai.

2016. – 4.maijā – plānota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atvēršana apmeklētājiem.

Tieši pazemes apjoma izveide bija pārbūves lielākais klupšanas akmens - neparedzēts gruntsūdeņu spiediens un rakšanas darbu radītas plaisas vecajā ēkā par astoņiem mēnešiem aizkavēja remontdarbus. Tos pāršķēla arī Zolitūdes traģēdija - sabrukušo lielveikalu bija cēlusi tā pati būvfirma "Re&Re". Darbu vadītājs Valdis Koks tagad īpaši uzsver pazemes zāles un bēniņu siju izturību: "Šīs sijas pirms tam tika poligonā pārbaudītas ar projektā paredzēto maksimālo slodzi, un tikai tad tās viengabalainas tika šeit iemontētas iekšā pie esošajām jumta konstrukcijām."

LNMM pārbūves konkursā uzvarēja lietuvieši "Processoffice" jaunā arhitekta Vītauta Biekšas vadībā. Viņa komandai tas bija pirmais tik liela mēroga projekts, kurā lielākais izaicinājums bijis savienot vēsturisko mantojumu ar mūsdienu prasībām.

"Protams, ne viss te ir tā, kā biju izsapņojis. Bet daudz kas ir, un ar kopējo rezultātu esmu apmierināts. Mums izdevies īstenot vairākas interesantas un pat savā ziņā unikālas lietas - piemēram, atklāt skatam muzeja kupolu un glabātuves. Šī vecā māja ir eklektiska, un mūsu papildinājumi un jaunās platības arī nav ieturētas vienā stilā. Kur varējām, saglabājām esošo, tai skaitā tehniskajās telpās, kas tagad būs izstāžu telpas. Piemēram, vecās koka konstrukcijas, grīdas un apdares elementus. Bet jaunās platības ir ļoti lakoniskas, gandrīz bez interjera, lai uzsvērtu tieši muzeja funkciju," pārbūves koncepciju skaidro Vītauts Biekša.

Arī vecajā ēkā ne visur saglabāts agrākais krāsojums. Daudzviet vēsturiskie koka paneļi tagad satiekas ar baltām sienām, tādējādi mainoties līdzi muzejam un tā kolekcijai.

"Ekspozīcijā vairs nav tik daudz 19.gadsimta darbu, ir vairāk 20.gadsimta modernistu. Tas arī bija grūti - saskaņot dažādos periodus. Jo šajā ēkā gadu gaitā daudz kas ir mainīts, un kā lai pasaka, kurš ir īstais variants? Var jau teikt - pirmais, bet no tā laika daudz kas jau ir zudis un pie tā nevar atgriezties. Lūk, šeit dažās telpās esam saglabājuši veco sienas rakstu, bet koka paneļi ir zuduši, tādēļ to vietā atstājām nekrāsotu sienas joslu," rāda arhitekts.

"Ja mēs visā šajā sienā šo koka dzegu neatjaunojam, tad mēs, restauratori, par to brīnāmies," par šo risinājumu neizpratnē ir būvfirmas "Re&Re" restauratore Sandra Priežčiekure. Diendienā redzot, kā muzeja atjaunošanā saduras vēstures mantojuma un mūsdienu intereses, par arhitektu pietāti pret seno ēku viņa ir kritiska: "Es saprotu, ka laikmets uzliek savas prasības, bet par pietāti to ir grūti nosaukt. Iejaucoties vēsturiskajā, piemēram, demontējot pārsegumu - tas jau vairs nav sīkums."

Līdzās bēniņu pārseguma maiņai lielākā iejaukšanās vēsturiskajā ēkā saistās ar liftu izbūvi, kas to darījuši pieejamu arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un jumta terasi uz abām pusēm no centrālā kupola, kas tagad piedāvā jaunus skatus uz Rīgu.

"Būvnieku izaicinājumi ir beigušies, tagad sākas mums izaicinājumi ar atgriešanos, pastāvīgajām ekspozīcijām un izstādēm. Un šobrīd jūs mani esat notvērusi brīnišķīgā vietā, uz jumta terases. Domāju, ka tā ir milzīga pievienotā vērtība - baudīt mākslu un pēc tam iznākt svaigā gaisā paskatīties uz Rīgas panorāmu no vēl neredzēta rakursa," iespaidos dalās muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja Aija Brasliņa.

Pēc atjaunošanas LNMM daudziem par pārsteigumu atklājies savā sākotnējā gaiši pelēkajā krāsā ar smilšakmens kolonnām, bet iekšpusē par vēl kādu pārsteigumu parūpējušies arhitekti, ļaujot skatītājiem pirmo reizi ielūkoties muzeja krātuvēs ar sešus metrus augstiem dzelzs režģiem - stikla siena tās šķir no gaiteņa uz jauno pazemes izstāžu zāli.

"Mēs te ļaujam it kā ieskatīties muzeja ķēķī. Bet mēs ļaujam arī cilvēkiem saprast, ka tas, ko viņi redz [ekspozīcijās], jau nav viss. Šeit tiks izvietoti apmēram 4000 glezniecības darbu. Muzeja darbiniekiem, protams, būs rūpīgi jāpiestrādā pie izvietojuma uz šiem vairogiem - teiksim, darbu saspēle pa laikiem, pa autoriem, kā to likt. Bet tad, kad tas būs izdarīts, domāju, ka šī būs viena no skaistākajām vietām šajā jaunajā apjomā," secina LNMM direktore Māra Lāce.

Viņa atceras, ka muzejniekiem bijis ļoti grūti pamest vecās telpas, tādēļ muzeja remonta laiks bijis smags. Paši strādāja šaurībā īrētās telpās Vecrīgā, mākslas darbi glabājās īpaši pielāgotās noliktavās. Atvieglojums par rekonstrukcijas beigām mijas ar rūpēm par pārcelšanos un telpu iekārtošanu no jauna. "Galvenā problēma, ko redzu, ir darbinieku noslogotība un darbinieku kapacitāte. Jo tas, ka mums ir divreiz lielāks [telpu] apjoms, nenozīmē, ka mums būs divreiz vairāk darbinieku," atzīst muzeja direktore.

Par ekspozīciju vizuālā tēla izveidi gādās firma "DD Studio" mākslinieka Jāņa Mitrēvica vadībā. Mākslas darbu izvēle jaunajai ekspozīcijai ir grūts process, lēmumus pieņem muzejā izveidota darba grupa. "Protams, izvēloties darbus, tiek ņemta vērā konkrētā darba vieta un nozīme gan mākslinieka darbībā un daiļradē, gan konkrētajā vēsturiskajā nogrieznī," stāsta Māra Lāce.

Līdz ar paplašināšanos LNMM cer kļūt par tādu pašu kultūras un sabiedriskās dzīves magnētu kā Eiropas lielajās metropolēs - ar vietu koncertiem, konferencēm, atsevišķām telpām kafejnīcai, bērnu darbnīcām un suvenīru veikalam.

"Muzeji pēdējās desmitgadēs ļoti nopietni mainās, un akcents no krāšanas pāriet uz apmeklētāju. Visu, ko mēs darām, mēs sakām, ka darām to vēsturei - muzejs ir vēsturiskās atmiņas institūcija, bet mēs jau strādājam cilvēkiem. Jo, ja mums nebūs cilvēku, nebūs apmeklētāju, tad nekas no tā mums nebūs vajadzīgs," noslēgumā piebilst ilggadējā LNMM direktore.

Kā vēstīts, atjaunoto LNMM ēku pirmoreiz varēs aplūkot atvērto durvju dienās no 12. līdz 16.decembrim, bet pēc iekārtošanas tas durvis vērs nākamā gada 4.maijā. Ar īpašu pasākumu ekspozīcijā atgriezīsies arī slavenā Teodora Zaļkalna "Cūka", bet jaunajā zālē pirmā izstāde būs veltīta māksliniekam Miervaldim Polim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti