Šogad agrā pavasarī Limbažu pilsētas dome limbažniekus aicināja palūkoties savos šķūnīšos, vai tur gadījumā nestāv kādas aizmirstas durvis, ko viņi varētu uzdāvināt mākslas akcijai.
Iedzīvotāji bija ļoti atsaucīgi, un rezultātā mākslas projekta kuratores Luīzes Lismanes rīcībā nonāca aptuveni 30 durvju. Viņa uzrunāja 13 māksliniekus, kuri, viņasprāt, varētu tēmu ļoti interesanti interpretēt, un tā tapa 13 vides objekti, jo daži mākslinieki izmantoja arī divas vai vairākas durvis savā mākslas darbā.
“Es izraudzījos māksliniekus, lai viņi būtu atšķirīgi savās tehnikās. Līdz ar to būs durvis ar porcelānu, būs durvis ar epoksīda sveķiem, būs apgleznotas durvis, būs durvis ar tekstilijām, būs arī laikmetīgas konceptuālas durvis, un būs arī milzīga durvju konstrukcija,” skaidro Luīze Lismane. “Ko katrs mākslinieks ar durvīm dara, tā ir viņa brīva izvēle. Taču nereti es devu varbūt kaut kādus impulsus par adresēm vai lokācijām, kur šīs durvis varētu atrasties, lai kādu mākslinieku tādējādi iedvesmotu, jo ne visi mākslinieki varbūt ir tik labi pazīstami ar Limbažiem. Savukārt es šeit pati esmu dzīvojusi jau no bērnības.
Un tad man ir zināmas tādas noslēpumainas, arī vēsturiskas vietas, kur kādreiz Limbažu bērni varēja pirkt saldējumu vai kurā laukumā vienmēr atbrauca cirks.
Un tad šādas nelielas epizodes noteikti parādīsies arī durvju mākslinieciskajā noformējumā un arī to lokācijā, kur tās atradīsies.”
Viens no uzrunātajiem māksliniekiem ir Atis Izands, kurš sevi dēvē par Limbažu novadnieku, jo pats nācis no Salacgrīvas. Viņam bija iespēja durvis, ar kurām strādāt, izvēlēties vienam no pirmajiem, un viņš izvēlējās divas līdzīgas sarkanīgas durvis, kurās iestrādāts stikls.
Mākslinieks stāsta: “Mani uzrunāja stikls, durvju krāsa un mazliet arī tā estētika. Periodu grūti noteikt, bet es teiktu, ka tas ir 90. gadu veikums. Svarīga bija vietas izvēle. Es braucu uz Limbažiem un nejauši pilsētas centrā uzdūros vietai, ko vietējie limbažnieki dēvē par laukumu, kur kādreiz atradās videonoma. Šobrīd tur atrodas lombards. Tā vide bija tāda uzrunājoša, man šķita, ka šeit tās sarkanās durvis labi kontrastēs ar pelēkajām laukuma flīzēm. Te arī varēja saskatīt kaut kādu 90. gadu estētiku.”
Abas durvis Atis Izands savienojis kopā kā vitrīnu un centrā, stiklotajā daļā izveidojis grafikas tehnikā veidotu darbu, kurā turpina savā mākslā pēdējos gados aktuālo tēmu par maskulinitāti mūsdienās, arī par vīrieša vietu un lomu mākslā. “Pēdējā gada laikā diezgan daudz ir domāts un runāts par vīrieša mākslinieka lomu, par prasmēm, par to, kā sabiedrība diezgan stereotipiski skatās uz vīrieti kā mākslinieku, uzskatot to par profesiju, ar ko tu noteikti ģimeni nepabarosi. Un ka tā nav tādu īstu veču izvēle – būt par mākslinieku,” skaidro Izands.
Viņa darba aktualitāti vēl vairāk pierādījis kāds gadījums. Tas bija dienā, kad viņš Limbažos gatavoja vietu sava darba uzstādīšanai un viņam bija jāatrok flīzes, lai zemē varētu iestrādāt statīvu. Mākslinieks stāsta: “Kad es Limbažos raku to statīvu, man viena sieviete pienāca klāt. Viņa redzēja, ka es strādāju, un viņa, protams, nezināja, ka es esmu mākslinieks un pats kaut ko daru saistībā ar savu objektu. Viņa pajautāja – cik tad jums par šito stundā maksā? Un tad viņa gandrīz “apkrita”, ka es to daru bez atlīdzības, mākslas vārdā. Viņa bija ļoti šokēta.”
Ata Izanda mākslas objekts nav tematikā ļoti tiešs, tādēļ visdrīzāk katrs skatītājs tajā ieraudzīs ko sev aktuālu, un varbūt tās būs pārdomas par dzīves neapturamo plūdumu, lai kas arī notiktu globāli vai kāda cilvēka dzīvē personiski.
Gan pārdomas raisoši, gan sirsnīgi, gan nostalģiskas atmiņas uzjundoši būs arī citu mākslinieku darbi. Kristīne Rublovska, piemēram, veido durvis cirka tematikā, kas atradīsies laukumā, kur savulaik katru vasaru darbojās cirks, taču viņas durvis nebūt nebūs košas un spilgtas, kā varētu domāt.
Emma Sofia savukārt darina durvis, kurā saldās pagātnes atmiņas savīsies ar šodienu – proti, viņas durvis atradīsies vietā, kur kādreiz tirgoja saldējumu konusos, bet tagad pārdod ieročus un makšķerlietas.
Ar koši krāsainiem un teiksmainiem mākslas objektiem būs pārstāvētas mākslinieces Kristīne Kutepova un Emīlija Lielā. Kuratore Luīze Lismane stāsta: “Emīlija Lielā strādā ar porcelānu, un viņas durvis tiks izvietotas netālu no Limbažu tādiem kā šķūnīšiem. Durvis pašas būs nomelninātas, un uz tām virsū tiks pievienotas porcelāna rokas, kas tur zelta olu, un apakšām durvju lejas daļā būs porcelāna zosis. Emīlija Lielā ir māksliniece, kurai ir izteikti sirsnīga tēlu izvēle, kas rada tādu teiksmainu sajūtu. Savukārt citas durvis radīs māksliniece Kristīne Kutepova. Viņa radīs tādu kā skanīgu krāsu ornamentu, un šīs durvis mēs izvietosim Limbažos pie vienas zīmīgas ēkas, kur dzīvo klavieru skaņotājmeistars. Viņa mājai viena siena ir ar četrām īstām klavierēm izdekorēta. Un tad tur sānā pievienosies arī košās Kristīnes Kutepovas durvis.”
13 mākslinieku radītā vides mākslas objektu instalācija “Durvis” Limbažu pilsētvidē būs apskatāma, sākot no šīs nedēļas piektdienas, 30. jūlija, līdz oktobra sākumam.
