Tallinas ielas kvartāla vienu no plašā ēku kompleksa korpusiem, kurā savulaik atradās ātrās palīdzības dispečeru punkts, pozitīvā ziņā "apsēduši" Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas 2. kursa studenti, kuri vērtējumam piedāvā savu darbu kolekciju, izstādi "Mūstvere. Jūstvere". Darbus vienojošais elements tiks meklēts šobrīd un būtībā vienmēr aktuālajā jautājumā par cilvēka uztveri un tās neskaitāmajām šķautnēm.
Izstāde aicina skatītāju rast sev tuvāko veidu uzmanības pievēršanai – no sīka punktiņa līdz liela laukuma formai kopumā 11 jauno mākslinieku radošajās vīzijās.
Ekspozīcijas telpas ir ļoti daudzveidīgas – tajās ir mazi kabinetiņi, lielākas telpas un daudz stūru, pagriezienu – un pa tām līkumojot, rodas labirinta efekts.
Ceļš iesākas ar Martas Folkmanes darbu diptihu "Man atliek atkārtot" un "Negaidītais, nelūgtais". Nozīmīga loma telpā, kuru apdzīvo viņas darbi, ir grafikas izdrukai no Latvijas–Krievijas miera līguma, kurš tika parakstīts 1920. gada augustā starp Latviju un Padomju Krieviju. Centrējumā – zīmējums pelēkos toņos, kurš sākotnēji atgādina Bābeles torņa interpretāciju, bet, pieejot tuvāk, tas izrādās kūkai līdzīgs deserts, kuru apdzīvo raķetes, reaktīvās lidmašīnas un dzeloņdrātis.
Miera līguma tekstam, kā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Folkmane, viņa pievērsusies, pasniedzēja rosināta: "Mums bija ieradies pasniedzējs no Berlīnes, un tad mēs pētījām šo tekstu, domājām, kā to vizualizēt. [..] Tas bija tikko pēc kara sākuma. Tas bija tas aktuālākais teksts, ar ko strādāt šajā "vorkšopā"." Savu ideju grafiķe realizējusi ar iespiedpresi.
Emīlija Grinberga paplašina grafikas jēdziena robežas, dodot tām telpisku izpausmi: ģipša atlējumi ar cilvēka atslēgas kaulu un zoda līniju, kuri pašai šķiet visjutekliskākie ķermeņa punkti, apvilkti ar zilu samtu. Autore savu darbu "Ieelpa – izelpa" skaidro sekojoši: "Darbs ir par to, ka viss ir kļuvis tik virsū spiedošs, grūts un vispār ir grūti būt par cilvēku. Tad ir svarīgi atgriezties uz pašu, pašu sākumu: ir dziļi jāieelpo un dziļi jāizelpo." Samtu Grinberga savam darbam izvēlējusies ar nodomu attēlot maigumu, kas, viņasprāt, ir raksturīgs cilvēka ādai un elpošanas procesam.
Ilze Annemarija Jankevica savu darbu "Kas lācītim vēderā" integrējusi uz vienas no sienām, pārvēršot savus zīmējumus par ko līdzīgu tapetēm. Viņas tēma: kā izskatās mūsu izjūtas un pārdzīvojumi fizioloģiskā, anatomiskā līmenī, noņemot valodas poētiskuma plīvuru un atstājot skaidru un vienlaikus juceklīgu saziņas formu – latviešu sakāmvārdu stilistikā.
"Es gribēju apvienot kaut ko pretrunīgu – šajā gadījumā cilvēka anatomiju ar to, kā cilvēks reāli jūtas caur latviešu teicienu perspektīvu, piemēram, ka drosme noskrien papēžos vai tauriņi vēderā lidinās,"
teic Jankevica. "Cilvēka anatomija man vienmēr likusies ļoti interesanta, pat estētiska. Es gribēju to attēlot darbos, beidzot izmēģināt ar savu roku. Tā man arī iznāca šajā izstādē."
Cilvēka mentālā veselība ir Patrīcijas Elizabetes Krongornes darba "rīts" centrā. Šeit izaicinājums būs tiem apmeklētājiem, kuriem netīk klaustrofobiskas sajūtas, taču sarašanas laiks ar tumšā kabinetiņa apstākļiem ir salīdzinoši īss. Turpina jaunā māksliniece: "Šī telpa ir daļa no darba. Darba doma ir tāda, ka es attēloju savu depresiju un emocijas, ko izjūtu gan lokdauna laikā, gan vispār mācību laikā. Darbi ir radīti uz zāļu [lietošanas instrukciju] papīriem ar dažādiem materiāliem."
"Iespēja" un "Slazds" – šādi nosaukumi likti Agneses Apines filigrānajiem grafikas darbiem, līdz kuriem ir jānokļūst nu jau pa pavisam konkrētu labirintu, kas darināts no agroplēves un karkasa stiprinājumiem, liekot atcerēties zinātnieka Stīvena Hokinga aprakstītās tārpejas, proti, hipotētiskus tuneļus vai caurumus laiktelpā, kuri var beigties citā Visumā vai citā mūsu Visuma telpas punktā vai laikā.
Vienā no labirinta atklāšanās punktiem ir viens darbs, un otrā ir vēl cits – ļoti smalki un meistarīgi izstrādāts. "Tas ir zīmējums ar rapitogrāfu, ar punktiņiem," piebilst autore. Veidojot darbu šādā tehnikā, viņu visvairāk aizrauj, kā uz plakana papīra izdodas radīt formas sajūtu.
Lielformāta monotipiju, proti, grafikas iespiedtehniku, kurā no iespiedformas iespējams iegūt tikai vienu kvalitatīvu novilkumu, apguvusi Justīne Emīlija Brieze. Savā darbā "Putekļi" viņa uzsver, ka dienā, kad Ukrainā sākās karš, debesis esot bijušas spilgti sarkanas. Tāds ir arī lielformāta taisnstūra klājuma tonējums. Darba radīšanas process nudien bijis sarežģīts. Nācies pieaicināt palīgus, kuri pārvieto stikla plāksni vai iesaistās papīra novilkšanas procesā.
Jauno grafiķu talanti iepazīstami Tallinas kvartālā, kura gaišzili iekrāsotā ieeja ir tieši no pašas Tallinas ielas, un tas izdarāms līdz 22. jūlijam.
