Kultūras rondo

Džeza apvienības “Dream Teller” mūzikas valoda

Kultūras rondo

Pētījums par līdzjūtību. Jauna dokumentālā filma “Hekabes jautājums”

Ar sazarotu programmu savus apmeklētājus aicina Rīgas Fotogrāfijas biennāle

No fotoalbuma līdz virtuālajai realitātei. Rīgā notiek Fotogrāfijas biennāle

Ar sazarotu programmu savus apmeklētājus aicina Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kas par savu šīgada tēmu izvēlējusies pašizolāciju. To paskaidro austriešu dzejnieka un rakstnieka Rainera Marijas Rilkes teiktais: "Tikai viena lieta nepieciešama: sevī nokāpt, stundām ilgi nevienu nesastapt. Līdz tam jānonāk." 

"Tagad, pēc pandēmijas, šis ir pirmais gads, kad biennāle beidzot ir atgriezusies savā īstajā laikā – sākot no aprīļa. Tas ir tas galvenais, kas priecē visvairāk – mēs varam secīgi, plānoti un saprātīgi rīkot šo notikumu," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" uzsver Rīgas Fotobiennāles sabiedrisko attiecību koordinatore Amanda Boka. "Skaidrs, ka pasaules notikumi arī to ir ietekmējuši. Bez tā mēs nevaram, tas mums ir gan jāņem vērā, gan ar to jārēķinās." Pirmais sarežģījums piedzīvots biennāles sākumā, atklājot izstādi Rīgas Mākslas telpā – daži darbi turp nogādāti vien 15 minūtes pirms atklāšanas. Ar mākslinieku palīdzību atvestās kastes un tukšās vietas zālē tika īpaši izgaismotas. Bet nu šie darbi raduši savu īsto vietu telpā, un arī viss pārējais rit pēc plāna.  

Kopumā Rīgas Fotogrāfijas biennālē iecerētas astoņas izstādes, stāsta Boka: "Šobrīd aktuālās ir divas izstādes Rīgas Mākslas telpā – "Mērītās perspektīvas" un "Ekrāna ēra III: Klusā daba". Tālāk devāmies uz Āgenskalnu, kur kultūrtelpā "Smilga" atvērām Baltijas mākslinieku grupas izstādi "Utopijas" (to kūrēja Auguste Petre). Šobrīd virzāmies tālāk uz Fotogrāfijas muzeju un galeriju "Look!". Pēc tam tuvākā izstāde, kas atvērsies, būs ISSP galerijā. Paralēli ir arī diezgan plaša izglītības pasākumu programma."

Ar izglītības programmas vadlīnijām iepazīstina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Agnese Zviedre: "Rīgas Fotogrāfijas biennāles galvenā, vadošā tēma ir pašizolācija. Līdz ar to, 

izglītības programmu veidojot, mēs domājām par dažādām sabiedrības grupām un cilvēku pieredzēm, par kurām bieži vien netiek runāts. 

[..] Mums ir četras sarunu sērijas, kas veltītas dažādām tēmām. Annas Žabickas saruna [bija] par novecošanu un aprūpi Latvijā; ar Agru Lieģi-Doležko runāsim par māmiņu pieredzēm un dažādiem stereotipiem, ar kuriem saskaras jaunās mammas; mums būs arī psihoterapeits Artūrs Miksons, lai runātu par izdegšanu, depresiju un dažādām mentālām veselības problēmām, kas vēl joprojām Latvijas sabiedrībā tiek stigmatizētas; un ar Denisu Hanovu mēs apspriedīsim etnisko minoritāšu jautājumu Latvijā. Paralēli šai programmai mēs strādājam pie bērnu darbnīcām. Nesen mums notika bērnu darbnīca "Ekrāns un bērns" kopā ar mākslinieci Līgu Spundi un "VReach" – jaunu kompāniju, kas izmanto virtuālo realitāti, lai padarītu pieejamu vidi bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Nākamā darbnīca notiks 28. maijā." Jāatzīmē, ka sarunu sērijā par pašizolāciju katru reizi klātesošs ir arī surdotulks. 

Par novecošanās problēmām nacionālā, sociālā un individuālā mērogā un to sasaisti ar fotogrāfiju kā savstarpējas komunikācijas mediju stāsta sociālantropoloģe Anna Žabicka: "Man gribētos cerēt, ka Krievijas agresija mums liek pārdomāt par iekšējiem cilvēku resursiem, kas mums ir. Mums tie ir tik, cik ir, mēs vairāk nekļūstam, mēs kļūstam tikai mazāk, un tas ir tiešā saistībā ar manu tēmu. Līdz ar to tas lielais jautājums, kas iekļauj gan sociālos pakalpojumus, gan veselības aprūpi, arī izglītību, kultūru – ko mēs darām ar cilvēkresursiem, kas mums ir? Jo dažādos plānošanas dokumentos ļoti bieži kā tāda panaceja tiek skatīta reemigrācija – tad, kad mēs atgriezīsim mūsu aizbraukušos pilsoņus, mēs būsim izglābti. Protams, ka tas tā nav. Mēs samazināmies – tas vienkārši ir fakts, kas ir jāpieņem, bet, nevis jāpieņem ignorējot, bet [jādomā], ko mēs ar to darīsim. Tā jau nav traģēdija pati par sevi, ka mēs kļūstam mazāk un novecojam. Jautājums – ko mēs ar to darām ļoti dažādajās nozarēs; kā mēs paveram mākslu un kultūru jaunajai sociālai dinamikai, kā mēs paveram izglītības iespējas un kā citus pakalpojumus, pilsētvidi un arhitektūru? 

Fotogrāfija, protams, var izvērst nostalģiju, bet tikpat labi fotogrāfija darbojas arī kā ceļošana laikā un kā radniecības saikne.

Piemēram, cilvēki, ar kuriem es strādāju ikdienā, kuri dzīvo pansionātā, vienmēr ārkārtīgi grib parādīt savas fotogrāfijas. Tās ir fotogrāfijas, kas noķērušas ne jau tikai viņu personisko dzīvi un personisko atmiņu, bet tā personiskā atmiņa ir neatraujami saistīta ar sociālo un nacionālo atmiņu. Tas ir konkrētos laika, politiskajos, ģeogrāfiskajos grožos. [..] Turklāt tur ir tik daudz brīvas iespējas interpretācijai, tai skaitā par tām atmiņām, kas ir piesaistītas fotogrāfijai vai šim mirklim. Arī šīs atmiņas – tas jau nav nekas viens un stabils, bet gan kaut kas dinamisks un mainīgs."

Izstāde "Fotoalbums – subjektīvs naratīvs", kura skatāma Rīgas Fotogrāfijas muzejā, kuratores Baibas Teteres lasījumā pievēršas latviešu 20. gadsimta pirmās puses fotogrāfu – Viļa Rīdzenieka, Alfrēda Poļa un Roberta Johansona – pašdarinātajiem fotoalbumiem. Kuratore turpina: 

"Mani interesēja, kā fotogrāfi izmanto šo objektu, mediju – fotoalbumu –, kas ir vispārzināms. Katrā ģimenē vecmāmiņai vai vecākiem noteikti ir šādi albumi. Mūsdienās jaunieši varbūt albumus tur sociālajos tīklos, bet princips paliek."

Būdami profesionāli fotogrāfi, Vilis Rīdzenieks, Alfrēds Polis un Roberts Johansons paralēli komerciālu pasūtījumu izpildei un mākslinieciskai darbībai ir aizrautīgi izmantojuši fotoalbumu salikumu, lai apkopotu, sistematizētu un lolotu kādu savu aizraušanos, hobiju vai kaislību: piemēram, Rīdzenieks – savu patiku pret suņiem, Polis – savu mīlestību pret sievu Helēnu, ceļojumiem un modernu dzīvesveidu, savukārt Johansons vairākos albumos ir apkopojis Latvijas un pasaules atlētu un spēkavīru portretus. 

Ekspozīcijas māksliniecisko iekārtojumu veido Krišs Salmanis, kura darbs "100 klusās dabas" ir novērtējams biennāles centrālajā notikumā, izstādē "Ekrāna ēra III: Klusā daba" Rīgas Mākslas telpā. Cik lielā mērā bijis iepriekš jāsagatavojas šīm norisēm, atklāj pats mākslinieks: "Rīgas Mākslas telpas izstādei viss bija skaidrs; kuratorei bija skaidrs, ko viņa vēlas, un viņa ļoti pieklājīgi pavaicāja, vai to ir iespējams izstādīt un vai es piekristu. Viņa vēlējas izrādīt "100 klusās dabas" – tāds video (nu jau diezgan sen uztaisīju, vairs pat neatceros kad), kur tieši tas arī notiek: tīrā baltā kastē fotografēju simts pavisam vienkāršas klusās dabas. Tās lielākoties sastāv no viena priekšmeta, kas ir uz balta fona nolikts, nofotografēts, noņemts, atkal nolikts precīzi tajā pašā vietā, nofotografēts, noņemts, un tā simts reizes pēc kārtas, simts priekšmeti pēc kārtas. [..] Man sanāca vai nu ļoti nekustīga animācija vai arī pārāk kustīga prezentācija, vai diapozitīvu skate."

Priekšmetu atlasi izstādei "Fotoalbums – subjektīvs naratīvs" veica Tetere, skaidro Salmanis: "Pat pa daļai iekārtojumu ietekmēja tas, ka viņa redzēja kaut kādas sakarības starp tām bildēm, un man bija drīzāk jāizdomā, kā to sakarību puslīdz parādīt vai likt nojaust. Nebija pārāk jādomā, kuru bildi likt un ko tā bilde īsti nozīmē. Bet 

man pašam ir paņēmiens, kā tikt galā lielākoties ar mākslas fotogrāfiju, kas ir melnbalta, bet arī ar vēsturisko melnbalto, kurai ir tā "patina" virsū – vienkārši prātā iekrāsot un domāt, kā man tā bilde patiktu, ja tā būtu krāsaina: 

pirmkārt, ja krāsaina, vai to krāsaino versiju es arī uzskatītu par mākslas foto, vai tas melnbaltums tur ir tikai tāpēc, lai man iestāstītu, ka šī ir māksla un man uz to tā arī jāskatās; otrkārt, šajā izstādē, iekrāsojot tās bildes prātā, tie cilvēki kļūst kā līdzcilvēki un uzreiz var labāk redzēt, kur ir pozētā bilde, kur... Nevar teikt, ka katrā izstādē, bet ik pa brītiņam gadās (vienalga – fotogrāfijās vai gleznās) tāds pilnīgs punktuma brīdis, kad "iedur" un tas ir pa īstam, es to zinu, saprotu un izjūtu."

Visbeidzot jāiezīmē mākslinieka Reiņa Lismaņa personālizstāde "Arrangements", kura iepazīstama galerijā "Look!" Rīgā, Ģertrūdes ielā. Koncentrējoties uz fotogrāfiska attēla neredzamajiem tapšanas procesiem, autors izaicina attēlu veidošanas vispārpieņemtās struktūras, izstādīšanas veidus un mākslas ražošanas industriju kopumā. Darbu veidošanā izmantojot savu ikdienas praksi, strādājot kā asistentam mākslinieku studijās Londonā, Lismanis sniedz iespēju pārdomāt iepriekš tapušus darbus, vienlaikus izmantojot tos kā avotu jaunu atkārtojumu un interpretāciju radīšanai. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt