Gleznotāja Laura Veļa pēc vidusskolas pabeigšanas devās studēt uz Ventspili. Lai gan viņas mamma bija gleznotāja, tolaik Laura neapsvēra iespēju pievērsties mākslas jomai.
“Valstsvīri teica, ka visiem jāpelna nauda. Nav jāmācās tādās sfērās, kas valstij nav nepieciešamas. Valstij ir nepieciešamas informācijas tehnoloģijas.
Ja jau saka, kas Latvijai ir nepieciešams, tad aizgāju mācīties informācijas tehnoloģijas,” teic māksliniece.
Jau studiju laikā Laura Veļa izveidoja savu pirmo uzņēmumu. Biznesā viņa pabija astoņus gadus, nodarbojoties ar programmēšanu, mājaslapu izveidi un dizainu.
Kādā brīdī aizgājusi uz Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursiem, kā pati saka, – “izklaidēties”, lai labāk izprastu krāsas un kā tās pareizāk pielietot dizainā.
Mākslas akadēmija viņu sevī ievilkusi un tur viņa, būdama astoņus gadus vecāka par kursabiedriem, nolēmusi pilnībā mainīt savu dzīvi. Akadēmijā attīstījusi savas spējas un vēlāk maģistrantūrā kā talantīga māksliniece jau ieguvusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju.
Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Kaspars Zariņš skaidro: “Glezniecība kā medijs ir ļoti sens. Vairāk nekā 2000 gadi. Atrast kaut ko jaunu un atrast savu valodu, savu rokrakstu ir praktiski nepiespējami.
Glezniecība ir ļoti personisks vēstījums, kas prasa ļoti lielu pieredzi un sagatavotību. Arī smadzeņu sagatavotību.
Laura Veļa ir viena no tām, kas, manuprāt, ir atradusi savu rokrakstu, atradusi savu stāstu, ko stāstīt, kas ir ļoti personisks. Veids, kā viņa to dara, ir gan profesionāls, gan interesants skatītājam."
Lauras darbu tēmas ir kultūras traumas, laiks. Brīvajā laikā viņai patīk izklaidēties ar abstrakto mākslu. Par vienu no saviem lielākajiem sasniegumiem viņa uzskata iekļūšanu galerijā “Māksla XO”. Viņa stāsta: “Kad es iestājos Mākslas akadēmijā, man šķita, ka galerijā “Māksla XO” vecmeistari izstādās, ka tur nav nevienam citam iespējams izstādīties, ka tur nevienu jaunu neuzņem. Pēkšņi mani uzaicināja uz personālizstādi.”
Kopā ar citiem Mākslas akadēmijas studentu darbiem Lauras Veļas gleznas ceļojušas arī uz Berlīni, kur māksliniece sapratusi, ka publikai patīk tas, ko viņa dara: “Varbūt pat vairāk nekā Latvijas publikai. Iespējams, tas, ko es daru, nav tik estētiski skaisti, kā ir pieņemts, kas patīk."
Šogad viņai sarīkota personālizstāde Lietuvā. Visus darbus uz kaimiņvalsti nācās nogādāt ar pasta starpniecību. “Mana pirmā personālizstāde ārpus Latvijas, un es to neesmu redzējusi dzīvē.
Bet es jau esmu pieradusi šajā kovidlaikā nepārdzīvot par lietām, ko es nespēju ietekmēt,"
teic māksliniece.
Nu jau pagājuši astoņi gadi, kopš Laura vairs nav uzņēmēja, kas pelna labu algu. Izvēli pamest biznesu un tā vietā izvēlēties mākslu viņa nenožēlo.
“Es esmu laimīga ar to, ko es daru. Es tiešām novēlētu citiem būt laimīgiem ar to, ko viņi dara.
Tas nav saistīts ar Latvijas politiku, ka visiem ir jāpelna lielais iekšzemes kopprodukts. Domāju, ka daudz svarīgāk ir cilvēkiem būt laimīgiem,” saka Laura Veļa.
