Kultūras ziņas

Mierīgs kā pielādēts lielgabals. Mikam Zvirbulim – 85

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Nevar gleznot tikai to, kas patīk. Saruna ar mākslinieku Imantu Lancmani

Nevar gleznot tikai to, kas patīk. Saruna ar mākslinieku Imantu Lancmani

Pērn mākslinieks un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis svinēja astoņdesmito jubileju. Piecdesmit gadi no tiem aizvadīti, glābjot un atjaunojot Rundāles pili, un vienlaikus arī gleznojot. No 12. novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma retrospektīva izstāde "Imanta Lancmaņa māksla".

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce par Imanta Lancmaņa mākslinieka ceļu un izstādē redzamo teic: "Imants Lancmanis ir fantastiska renesanses laika personība Latvijas kultūrvidē, un mums ir ārkārtīgi paveicies, ka mums mūsu dzīves laikā ir bijusi iespēja sastapties ar šādu personību, būt klāt viņa domām arī un viņa darbiem. Imants Lancmanis sava mūža laikā ir ļoti mērķtiecīgi organizējis savu dzīvi starp pili, starp mākslu, starp pētniecību. Izstādē mēs, tā uzmanīgi vērojot, varam ieraudzīt šo ceļu no 1952. gada, kad viņš ir rozentālskolas 1. klases audzēknis, līdz šodienai. Un tas ceļš ir lielu pārdomu vērts. Sākot arī ar ļoti skrupulozo zīmējumu, tālāk ar gandrīz piesliešanos fotoreālismam, un mēs uzreiz atceramies viņa brīnišķīgi gleznoto Suvorova ielu. Pēc tam lielu klusēšanas periodu, jo ir citas prioritātes, un tad pakāpeniski atkal atgriežoties pie glezniecības ar lielu, iekšēji sakoncentrētu vēstījumu. Imantu Lancmani, kā viņš pats saka, visu mūžu ir vadījusi providence. Un providence ir tā, kas viņam likusi ietvert savos darbos gan šodienas sajūtu, gan vēstures sajūtu, gan pēctecības sajūtu. Imants Lancmanis ir nenoliedzami tas autors, tas mākslinieks, kas savos darbos liek runāt gan par mūžīgām tēmām, gan par nepatīkamām, gan par skaistām lietām un liek mums uztvert, skatīties, saprast un arī samierināties ar šo dzīves plūdumu un cikliem."

Izstāde "Imanta Lancmaņa māksla" LNMM

Anete Lesīte: Stāvot pie jūsu ozolu darbu cikla, neviļus gribas salīdzināt, ka cilvēka, mākslinieka mūžs arī ir kā ozols, saknes plešas arvien dziļāk zemē, vainags debesīs. Izstāstiet, lūdzu, kā šajā personālizstādē cenšaties savu ceļu mākslā parādīt.

Imants Lancmanis: Visi posmi te ir. Iedomājieties, precīzi 70 gadi šķir tur tālāk izstādīto pirmo zīmējumu no rozentālskolas pirmās klases no tā, ko es nupat gandrīz vai slapju atnesu uz izstādi. Septiņdesmit gadi darbības, kur man jau nebija kā normālam māksliniekam visu laiku atļauts nodarboties, nē, tas bija paralēli tam, ko man dzīve uzvēla, ja tā var teikt, – darbība Rundālē, Rundāles pils pusgadsimts, kad to atjaunoja, un grāmatu rakstīšana. Viss bijis juku jukām. Un tagad, kad es stāvu šajā telpā, kur visi tie septiņdesmit mākslas gadi iet kopā, es jūtos gluži tā kā tādā reibonī, šķiet neticami, ka man izdevies to visu izdarīt. Pie tam tajā ārkārtīgi grūtajā laikā Rundālē, kad man šķita, ka man jāatsakās no glezniecības, man tas jāupurē pils labā, un tikai tad es pamazām iemanījos pa sestdienām, svētdienām, pa vakariem mazliet kaut ko pagleznot. Protams, pēdējie četri gadi ir tādi, kad es esmu brīvs un drīkstu to darīt, tas ir kā eksplozija, kad es neko citu nedaru, tikai gleznoju, gleznoju, lai atgūtu to, kas zaudēts pusgadsimta laikā.

Šis ozolu darbu cikls, pie ka stāvam, arī ir viens no pēdējiem?

Ozolu stāsts ir pēdējie pāris gadi. Kā tas bieži ir, sākās pavisam nejauši, es nebiju izkalkulējis taisīt ozolu. Ieraudzīju Zaubes ozolu, kurš ir ārkārtīgi cietis laika gaitā, neticami kraupains, likās, tā ir kāda skulptūra, nevis ozols. Un tur radās doma – šis milzīgais koks, šis vecais koks, ko viņš ir redzējis savā mūžā? Un tāpēc tapa doma ne tikai parādīt pašu šo teiksmaino priekšmetu, šo ozolu, bet arī mēģināt viņam uzprojicēt virsū gan mūsdienas, gan arī pagātni. Un tā radās no šī cikla divas gleznas, no kurām viena rāda iedomātu spoku gājienu 1210. gadā. Tur es tā iedomājos, kā varēja izskatīties Latvija, kurā vēl ir pagānu tradīcijas, pie ozola notiek upurēšana pagānu dieviem, un redzama jau jaunceltā romāņu stila baznīca, kur mūki dodas procesijā par godu svētajam Jānim Kristītājam. Tā darbība notiek 1210. gada 24. jūnijā.

Un otra glezna arī ar tādiem kā spokiem, ja tā varētu teikt, spoki gaišā dienas laikā. Ir 1605. gada 27. septembra kauja pie Salaspils, kur apvienotais poļu lietuviešu un kurzemnieku karaspēks sakāva zviedru armiju. Arī tur tādas puscaurspīdīgas ēnas pastaigājas pavisam reāla ozola priekšā.

Jā, un divos ozolos savukārt ir mūsdienas, tur redzami laikabiedri, ieskaitot šī muzeja direktori Māru Lāci, un pie otra es pats stāvu ar fotoaparātu rokās, stāvu pie Sējas ozola, kurš, kā saka lielais speciālists Guntis Eniņš, šobrīd ir vecākais Latvijā, viņam ir apmēram 500 gadu.

Izstāde "Imanta Lancmaņa māksla" LNMM

Kādu jūs atminaties to laiku un to dziļo interesi jaunībā, bērnībā, kad izveidojas ceļš, pa kuru gribat tālāk iet?

Tas ir vēl senāk, tas nesaistās pat ar skolu. Tā ir mana bērnība, jo, cik vien sevi atceros, tad mani vienmēr saviļņoja, pirmkārt, vēsture, īpaši pelēkajā padomju laikā, pēckara laiks, četrdesmitie gadi. Tās vietas, kur es jutos labi un brīvi, varēju uzelpot, tā bija Vecrīga, tas bija Rīgas Doms, vispār baznīcas, tie bija Lielie kapi, kur es jutos tādā zonā, tādā brīvā teritorijā no padomju veida un stila. Tāpēc arī manā glezniecībā ļoti ātri iezīmējās tas, ka es arī pats, ar otu strādājot, it kā gribēju tiekties uz to pasauli, ko es saskatīju muzejā, ko es ieraudzīju vecmeistaru darbos, vienalga – ilustrācijās vai dabā. Tāpēc interesanti, ka jau rozentālskolas laikā, protams, pakļaujoties tam, kā man mācīja gleznot tādā modernākā veidā ar tādu lielu, plakanu saru otu,  un tajā pašā laikā es sajutu, ka man gribas paņemt mazu sabuļa otiņu un izgleznot detaļas un panākt to tuvumu dzīvei, realitātei, dabai, kas ir mums, kas mani tā aizrāva jau toreiz.

Tad tikai nāca 1962. gads, kad es ļoti labi atceros mūsu diskusijas Kuldīgā ar Maiju Tabaku, Bruno Vasiļevski, kur vēlāk mēs aizgājām katrs savu ceļu, un kad es pirmoreiz paziņoju: "Es gribu strādāt tā, ka redz visas detaļas." Nevis, ka koks man ir kaut kāds zaļš laukums, mazliet gaismas, mazliet ēnas, nē, es taču viņā redzu zarus, redzu lapas, un es gribu viņas uzgleznot. Varētu teikt, ka līdz ar to ir pagājuši 60 gadi, kopš es aizsāku savu ceļu, kas man ir obligāts, jo viss, ko es vēlos pateikt, ko es izjūtu, man ir jāparāda tādā veidā, kas rada otru dabu, paralēli tai, kas ir mums apkārt. Man ir vajadzīgas šīs detaļas, man ir vajadzīga tuvība dabai, lai es radītu kaut kādu, varētu teikt, – es dzemdēju otru realitāti, bet kura mani pašu pārliecina.

Es gribu teikt tā: glezna ir gatava tad, kad es stāvu tai blakām un domāju: vai kā viņa ir radusies!? Vai cik interesanti!

Un es it kā aizmirstu, ka pats viņu esmu uzbūris. Un tas ir tas process, kas man ir ļoti būtisks. Ne tikai tēma, ko es stāstu, vai tas ir piektais bauslis  vai rožu pušķis, vai ainava, bet arī tas, kādā veidā es to pasniedzu, ka es radu šo otro realitāti, kaut kādu pārrealitāti, bet ne sirreālisma veidā. Es nedarbojos tā kā Dalī un netaisu nekādus paradoksus un dīvainības, es mēģinu pašā dabā ieraudzīt to, kas dabu dara pārreālu. Jo pašā dabā piemīt bezgala daudz skaistuma un tādas harmonijas, ko cilvēki nepamana.

Izstāde "Imanta Lancmaņa māksla" LNMM

Tagad arī, pirms šīs izstādes bija Purvīša izstāde. Meistars, ko es apbrīnoju, viņa ainavas ir vienkārši brīnišķīgas, bet tajā pašā laikā, man jāsaka, viņš gleznoja šīs ainavas tā, kā viņš to iedomājās un daļēji tā, kā to diktēja viņa laika stils. Viņš ir un paliek tomēr jūgendstila laika bērns, un visa viņa bērza vertikālie punktiņi, – tas atspoguļo sava laika priekšstatu par skaisto. Bet es gribu teikt: es bērzu tādu neredzu, es viņā redzu pavisam ko citu, un vēl vairāk ozolā, es redzu visus zaru izlocījumus, tādus tā kā dīvainus, nesakarīgus pat. Un es atzīšos, es redzu viņā arī ozola lapas. Es nevaru uztaisīt zaļu pleķi un teikt, ka tas ir ozols, nē, man ir vajadzīgs uzzīmēt arī šo ozollapu kontūru.

Lūk, šī dabas pilnība mani saviļņo.

Un tas, ko vienmēr esmu centies panākt, ir šī tuvība dabai. Jā, citi saka – fotoreālisms, bet mani fotogrāfija interesē tikai kā izejmateriāls, caur kuru es varu vēl labāk izpētīt dabu un ieraudzīt to, ko ar aci vienkārši nevar nofiksēt. Piemēram, pļava. Man te arī Zemgales ainavas ar smilgām un visu to, kas zem smilgām aug, ceļmalas puses, margrietiņas, rudzupuķes. Foto man parāda, ka tas viss tur ir, kā projicējas viens aiz otra, bet es jau pēc tam galvā to pārveidoju, mēģinu izvilkt kaut kādu algoritmu. Beigās arī sapratu to, ka dabā ir šie harmonijas algoritmi. Arī smilgas, ja uzmanīgi ieskatieties dabā, ieraudzīsiet, ka viņas prot sakārtoties tādā veidā, kas rada līdzsvaru. Viena smilga uz vienu pusi, viena pārlūst īstajā vietā, tāda dizaina elegance, un pēkšņi ir dažas smilgas vai citas puķes, kas šķērso šo pirmo līkni. Un rezultātā jūs redzat ārkārtīgi izsmalcinātu līkņu kombināciju, kurā pati daba ir šo dizainu ielikusi, un man nevajag izdomāt ne ar barokālām brillēm, ne ar jūgendstila brillēm. Tur vienkārši ir jau tā harmonija, kuru es mēģinu saskatīt un mēģinu ar lielām mokām uzlikt uz audekla.

Izstāde "Imanta Lancmaņa māksla" LNMM

Kāds bija jūsu diplomdarbs, pie kura pašreiz stāvam?

Diplomdarbs ir man tāds amizants. Ir 1966. gads, kurā it kā sietas kopā divas pieejas. No vienas puses – tā ir kopīgā noskaņa ar vakara gaismu, centrālo perspektīvi pretī noliktu galdu, tas nāk nedaudz kā no Leonardo. Savukārt no Vermēra nāk pretī krāsu kontrasti, tā rozā seja, šis koši zilais, atkal tādi dzeltenīgie akcenti, un tajā pašā laikā, jūs jau redziet, es tagad pats skatos un smejos, kā es esmu tā kubistiski lauzis visu. Es domāju, būtu labāk ņēmis un uztaisījis visas krokas, kā man tagad patīk darīt, bet nē.

Tur vēl iekšā ir arī tas, ko mums mācīja un mēģināja iedzīt studentos, un kas bija apkārt.

Es jau nenoliedzu, ka ap sešdesmito gadu mani arī interesēja, piemēram, Derēns vai Sezans. No Sezana es ļoti daudz mācījos tieši krāsu, komplementāro krāsu salikšanas ziņā – siltie, vēsie. Tajā brīdī es arī mēģināju panākt gandrīz vai neiespējamu sintēzi no vecmeistariem un šīs dīvainās lauzīšanas ar pilnīgi tādu nežēlīgi cietu kontūru. Jā, bet tas ir tāds pārejas laika darbs. Pēc tam es pilnīgi un galīgi pārgāju uz tādu reālistisku cilvēka figūras un tostarp arī apģērba attēlojumu.

Izstāde "Imanta Lancmaņa māksla" LNMM

Jūs minējāt, ka viens no darbiem vēl nav paguvis nožūt, tikko no molberta nocelts un atnests uz LNNM izstāžu zāli.

Šeit ir darbs, kurš gandrīz vēl nenožuvis atnāca uz izstādi. Divi darbi ir ļoti traģiski, kuros notika iekšēja atsaukšanās uz visu to, kas nāca pēc 24. februāra. Tā ir tēma "Nāves deja". Mēs zinām, viduslaikos, sevišķi gotikas laikā ļoti daudz bija šī tēma, cilvēkiem atgādinot par dzīves īsumu, ka visi mirs un ka visi ir vienlīdzīgi nāves priekšā. Tallinā ir ļoti skaista glezna apskatāma, kur skeleti dejo pamīšus ar visu sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Sākumā ar imperatoru, tad ar pāvestu utt., beidzot ar zemnieku. Tāda pamācoša, didaktiska doma. Es negribu teikt, ka šeit man būtu līdzīga didaktika, bet kaut kādā mērā pēc 24. februāra, kad likās neiespējami, ka nāves pļauja var pienākt tik tuvu mums un mūsdienās, un nevis kaut kur pirms 300 gadiem – ka tas nav Ziemeļu karš, tas ir tagad, šajā brīdī. Un tad es konstatēju, ka nodarbošanās ar nāves un ''Nāves dejas'' tēmu ir kā pārslēgšanās no tām reālajām nāvēm uz Nāvi ar lielo burtu. Nāve kā simbols ­– tādā metaforiskā veidā parādot šo senseno tēmu. Tāpēc pirmā glezna bija, ka latviešu zemnieki dejo pamīšus, gan ne ar skeletiem, bet ar nāves kareivjiem. Lūk, skaistās latviešu zemnieces dejo kaut kur meža pļavā, nesaprazdamas, ka viņas dejoja jau ar Nāvi.

Pati pēdējā glezna ir vēl nežēlīgāka, jo viņai nosaukums ir šāds: "Nāves gadatirgus ar pašnāvnieku koku un sabrūkošu karuseli". Tas ir gadatirgus, ko es kā parasti transformēju uz Latviju 19. gadsimta beigās latviešu zemnieku tērpos, kur latviešu gadatirgū ieradusies nāves tirdzniecība, nāves stends, kur pārdod šaujamos ieročus, kur pārdod indes, kur notiek nāve, krītot karuselim, un kur pašnāvniekiem par brīvu izdala cilpas. Plus vēl arī cilvēku netikumi – tur, redziet, pašā centrā sekss, dzeršana, kāršu spēle, kaušanās utt.

Tādas traģiskas pārdomas atkal par to, kāda ir mūsu dzīve, kāda ir mūsu dzīves jēga, šīs dzīves garums, vienmēr atceroties, ka tā beigsies. Tāda moralizējoša tēma par to, kā mums dzīvot tajā brīdī, kad nāve par sevi atgādina aktīvāk. Jo mēs jau gribam viņu aizmirst, patērēšanas sabiedrības uzdevums ir tieši pretējais – priecāties par visu, tikai baudīt. Bet nē, tas tagad stāv mums blakām, un 24. februāris un Ukraina mums to atgādināja.

Un tāpēc jūs šeit redzat blakām divus tukšus rāmjus. Varētu teikt, jā, tas tāds komerctriks muzejam, lai pievilktu vairāk apmeklētāju.

Šie rāmji tiks aizpildīti izstādes beigās februārī ar vēl drūmākām Nāves dejas tēmām, bet tai pašā laikā es gaidu to, kas notiks apkārt, un šais gleznās atspoguļosies tas, kādu mēs ieraudzīsim Ukrainu, Eiropu, pasauli pēc mēneša, diviem un trim mēnešiem.

Man gribas par to domāt jeb, precīzāk, es nevaru nedomāt. Jau savulaik 2011. gadā es pabeidzu ciklu no astoņām gleznām "Piektais bauslis. Karš un revolūcija", tas bija par to pašu. Piektais bauslis skan: "Tev nebūs nokaut", un mēs labi arī zinām to, ka tas ir bauslis, kura izpildīšanā cilvēkiem ir gājis ļoti, ļoti slikti.

Izstāde "Imanta Lancmaņa māksla" LNMM

Arī toreiz, gleznojot visu to, es centos atgādināt, ka karš ir briesmīgs, karš ir noziegums. Jā, kara laikā mēs ieraugām arī pretējo – vislielāko cildenumu, vislielāko uzupurēšanos un to, ko sauc par varonību, bezgalīgu varonību, bet pamatā karš ir un paliek noziegums. Briesmīgākais no noziegumiem. Masveida nokaušana, kas ir atkal tagad. Kā redzat, ir pagājuši 11 gadi, kopš es pabeidzu to ciklu, bet man nācās atgriezties atkal pie kaut kā līdzīga. Nevar gleznot tikai to, kas patīk.

Ir jau ļoti omulīgi gleznot vienu rožu pušķi un domāt par jaukām lietām, bet dzīve piespiež pie pārdomām par dzīves jēgu.

Tādā ziņā man šis gleznu klāsts ir ļoti raibs – viss, kas mūs ietver, gan jaukā daba, klusā daba, priecīgas lietas un bībeliskās tēmas, kur viss cauri vijas. Un caur bībeliskām tēmām mēs arī saprotam šo cilvēka un cilvēces atbildību baušļu priekšā, ieskaitot piekto bausli "Tev nebūs nokaut". Tas mani saviļņo un liek darboties, jo man glezniecība nekad nav bijusi tikai bildīšu taisīšana. Tā kā es nedrīkstēju nodarboties kā profesionāls mākslinieks, kurš katru dienu iet uz darbnīcu, es to darīju vienmēr ar ļoti lielu atbildības sajūtu un darot to, ko man diktēja kaut kas galvā vai apkārtējos apstākļos. Tāpēc radās šis cikls ar Bībeles stāstu tēmām, jo tas viss manī saviļņojās, tas mani uzrunāja, un es to vēlējos pavēstīt arī citiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti