Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” mākslinieki dalījās ar savu stāstu par to, kā tapusi ideja par instalāciju. “Mūsu ceļš pie šīm skulptūrām ir neparasts un mums pašiem pārsteidzošs. Mēs vairāk nekā pirms pusotra gada saskārāmies ar šādām bez identifikācijas esošām, skaistām skulptūrām, to fragmentiem, kuru izcelsmi nezinājām,” stāstīja Krista Dzudzilo. “
Reinis Dzudzilo skaidroja, ka mākslinieki ar skulptūru fragmentiem sastapušies, pateicoties tēlniekam Oļegam Skarainim un viņa sievai Irēnai Skarainei. “Viņi bija tie cilvēki, kuri uzņēmās misiju, šādas lietas saglabāt,” sacīja Reinis Dzudzilo.
“Tas lielā mērā ir saistīts ar viņu pašu personisko mīlestību pret vēsturi, pret skaistām lietām, kas viņiem šķiet vērtīgas un arī pret mākslu,” papildināja Krista Dzudzilo. “Viennozīmīgi ir skaidrs tas, ka šīs skulptūras ir ārkārtīgi skaistas, meistarīgas un vizuāli poētiskas.” Viņa stāstīja, ka, redzot skulptūru fragmentus Skaraiņu pāra dārzā, māksliniekiem radās ideja, ka tās vajadzētu darīt pieejamas arī lielākam cilvēku skaitam. Un tā, izveidojot gan poētisku, gan vēsturisku skatījumu uz šiem atradumiem un skulptūru fragmentus izvietojot netālu no to sākotnējās atrašanās vietas, iecere ir īstenota.
Runājot par instalācijas tematiku, Reinis Dzudzilo uzsvēra tieši laika nozīmi “Metamorfozēs”:
“Tā ir vistiešākā ziņā laika saplūšana vienā veselā, kur šie trīs jēdzieni – tagadne, pagātne un nākotne – vienalga, kādā secībā mēs tos sauktu, atrodas vienlaicīgi.”
Krista Dzudzilo savukārt stāstīja par dialogu, kas, pateicoties instalācijai, veidojas starp pagātni un tagadni: “Vizuāli tas ir kā metāla skulptūru dārzs, kur šīs atsevišķās fragmentu detaļas it kā levitē gaisā. Viņas atrodas tieši pretī operas fasādei, tad kad cilvēks iet garām vai skatās uz ēku, viņš var redzēt oriģinālo 157 gadus seno ģēnija torsu un paverot acis uz augšu uz operu, viņš var redzēt šo pašu ģēniju, atrodoties frontona virsotnē, tur, kur šī skulptūra oriģināli atradās. Mums pašiem tā ir mistiska pieredze ar to, ka ir patiesi interesanti domāt par to, ka šīs skulptūras ir redzējušas Rīgu gluži savādāku, nekā tā ir šobrīd, un pieredzējušas abus karus un redzējušas to, kā Rīga mainās, un mums tagad ir iespēja uz tām paskatīties mūsu pašu acu un ķermeņu augstumā.”
KONTEKSTS:
Arhitekts Ludvigs Bonštets 1860. gadā radīja projektu Rīgas Pilsētas teātra ēkai, kurā kopš 1919. gada mīt Latvijas Nacionālās operas un baleta trupa. Operas fasādes oriģinālās skulptūras tika atlietas cinkā 1863. un 1886. gadā. Tās rotāja ēkas fasādi līdz 1996. gadam – materiāla nolietojuma dēļ visas brīvstāvošās figūras Latvijas Nacionālā operas ēkas rekonstrukcijas periodā no 1991. līdz 1995. gadam tika aizstātas ar betonā atlietām kopijām. Oriģinālo skulptūru detaļas glabāja Oļegs un Irēna Skaraiņi, bet jaunu dzīvību objektā “Metamorfozes” tām dod mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo operu un baletu plašai Latvijas sabiedrībai ir iespēja paraudzīties uz savu vēsturi, kā arī operas namu no pietuvināta, personīga skatupunkta.
Objekts tapis publiskās mākslas programmā “Kopā”. Programmu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija, un tā radīta kā atbalsta mehānisms vizuālās mākslas pārstāvjiem Covid-19 izraisītās krīzes pārvarēšanai, papildus ietverot kvalitatīvu pilsētvides uzlabošanu. Programmu “Kopā” īsteno Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.
