Albumā reproducēti ap 120 Fridriha Milta darbi (ieskaitot skices), kas datējami sākot ar 20. gs. 20. gadu beigām līdz pat 90. gadiem. Teksta daļā līdzās Daces Lambergas mākslinieka portretam un Voldemāra Avena ievadvārdiem iekļautas laikabiedru – Minjonas Kļaviņas, Eleonoras Šturmas, Ilmāra Rumpētera atmiņas, kā arī Elles ķēķa dzejnieku – Linarda Tauna, Gunāra Saliņa u. c. – veltījumi māksliniekiem. Grāmatas dizains – Līga Sarkane.
Fridrihs Milts (1906–1993) studējis Latvijas Mākslas akadēmijā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā Jāņa Roberta Tillberga un Ģederta Eliasa vadībā. Mākslinieks strauji izveidojās par kritikas atzītu un sabiedrības iecienītu autoru, gleznoja gan Latvijas mākslā veicināto zemnieku dzīves tematiku, gan portretus un aktus, bet 30. gadu beigās aizrāvās ar pasteļa tehniku. 1944. gadā, kad frontes līnija skāra Latviju, Fridrihs Milts ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1951. gadā Milts devās uz Ņujorku, kur kļuva par mājas uzraugu Elles ķēķī, Manhetenas ostas rajonā. Tieši Milta pagraba darbnīca kļuva par leģendāru latviešu radošās bohēmas centru.
“Miltu mitekļa ģeogrāfiskais novietojums bija pilsētas daļā, kurai izsenis dots apzīmējums “Elles ķēķis”, kas būtībā ietver plašāku apkaimi Manhetenas pussalas rietumpusē 42. ielas un 10. avēnijas krustojumā. Ainavu raksturoja apkvēpuši vecās Ņujorkas piecu un sešu stāvu dzīvokļu nami – strādniekļaužu mitekļi, kuru sablīvēto, pelēcīgo vienmuļību atdzīvināja šaurajās namu aizās uz auklām izžautas baltas un krāsainas veļas plandīšanās. Tikpat daudzkrāsaini bija kustīgo ļaužu bari ielās. (..) Draugu māksliniekam netrūka, jo viņš mīlēja cilvēkus, un cilvēki savukārt mīlēja viņu. Tādēļ rakstu un mākslu ļaudis te labprāt iegriezās, lai minam tikai dzejniekus Linardu Taunu, Gunāru Saliņu, Ritu Gāli, Mudīti Austriņu, rakstnieku Teodoru Zeltiņu, gleznotāju Sigurdu Vīdzirksti, Dainu Dagniju un fotogrāfu Bruno Rozīti un daudzos “mākslu draugus”, kuru vārdus visus neiespējami uzskaitīt. Viņus vienoja patika būt kopā, lai gudri runātu, jokotos, savstarpēji draudzīgi apceltos un, protams, arī pacilātu glāzīti,” grāmatā atmiņās dalās Eleonora Šturma.
Ņujorkā Milta rokraksts izmainās, pavēršot daiļradi krasi pretēju, novatorisku formu vienkāršojuma virzienā.
Dace Lamberga raksta: “Grūti pat iedomāties tradicionālajā un ar ārpasaules informāciju skopajā latviešu glezniecības vidē augušā mākslinieka mulsinošo emocionālo pārdzīvojumu, kad viņš no sagrautās Vācijas bēgļu nometnes skarbajiem apstākļiem nokļuva vienā no pasaules mākslas centriem ar Metropolitēna muzeja, Modernās mākslas muzeja MOMA un novatoriskās Gugenheima galerijas daudzveidīgajām kolekcijām. Milts nonāca Ņujorkā tieši tajā drudžainajā laikā, kad pēc Otrā pasaules kara no daudz cietušās Eiropas uz turieni pārceļoja starptautiskā radošā elite, kur mākslas dzīve mutuļot mutuļoja, kur izvērsās abstraktā ekspresionisma un citu avangarda virzienu uzvaras gājiens, kur plauka modernā literatūra un balets.”
Fridrihs Milts nodzīvoja Manhetenā gandrīz 40 gadus, gleznojot portretus, Meksikas ainavas un klusās dabas un Ņujorkas debesskrāpju siluetus.
Jau vēstīts, ka Fridriha Milta darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 5.novembrim.
