«Neputns» izdod amerikāņu mākslas zinātnieces grāmatu par Miervaldi Poli

Gleznotājs, performanču rīkotājs, Egocentra organizācijas dibinātājs un vienīgais biedrs, veikls zolītes spēlētājs, sēņu eksperts, tēlnieks, instalāciju mākslinieks, mākslas vēstures un teorijas amatieris, pēdējā laikā kļuvis pazīstams kā Latvijas “galma gleznotājs”. “Viņa spējām un interesēm nav robežu, un šī grāmata tikai sāk atklāt mīklu vārdā Miervaldis Polis,” - tā grāmatas autore amerikāņu mākslas zinātniece Eimija Brizgela.

Tomēr vispirms Polis ir gleznotājs – gan pēc izglītības, gan pēc profesijas. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados kopā ar savu toreizējo sievu Līgu Purmali viņš radīja un izstādīja Latvijā pirmos fotoreālisma paraugus. Viņš tomēr nav aprobežojies ar vienu glezniecības stilu – viņa veikumā ir piemēri, ko dēvē par akadēmisko reālismu, kā arī darbi trompe l’oeil (acu apmāns) tehnikā, primitīvisma un simbolisma stilā. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados mākslinieks sāk eksperimentēt ar performanci. Viņa svarīgākās astoņdesmito gadu performances ietver mākslinieka parādīšanos Bronzas cilvēka veidolā, ietērpjoties bronzas uzvalkā, platmalē un kurpēs, kā arī noklājot seju un rokas ar bronzas krāsu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Miervaldis Polis turpina gleznot, koncentrējoties uz portreta žanru.

“Polis ir nozīmīga figūra ne tikai Latvijas kontekstā, viņa darbs ir unikāls plašā mērogā,” uzsver Eimija Brizgela. “Kaut arī salīdzinājumi ar citiem laikmetīgās mākslas pārstāvjiem ir iespējami, tie vienmēr izrādās tikai daļēji atbilstoši. Poļa darbus var saistīt ar septiņdesmito gadu fotoreālistiem, piemēram, Čaku Klousu vai Ričardu Esti, kā arī ar astoņdesmito gadu māksliniekiem, kuri pievērsās identitātes un sevis atklāšanas jautājumiem, kā Sindija Šērmena vai Jasumasa Morimura. Poļa rotaļīgā pieeja jaunradei, ironijas un humora klātbūtne un inovācijas, kas paplašina mākslas robežas, var pat rosināt salīdzinājumus ar Marselu Dišānu. Bet rūpīga šo salīdzinājumu izpēte atklāj tikai smalkās nianses, kas raksturīgas vienīgi šim māksliniekam."

"Polis noteikti nav ne pirmais, ne vienīgais cilvēks, kas noklājis seju un ķermeni ar bronzas krāsu un devies pastaigā pa pilsētu, bet tieši konkrētais izpildījuma veids, nemaz nerunājot par politisko kontekstu, ir ievērības cienīgs. Kaut arī šādas sakarības ir labākajā veidā netiešas, tomēr tās atklāj Poļa ieguldījumu ne tikai Latvijas mākslā, bet mākslas vēsturē vispār,” turpina pētniece.

Ar Poļa darbiem Eimija iepazinās, strādājot pie doktora disertācijas Ratgersa Universitātē (ASV), kur atrodas "Norton and Nancy Dodge Collection of Soviet Nonconformist Art" – lielākā Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekcija. Kolekcijā ir pārstāvēti vairāki latviešu mākslinieki, tostarp Miervaldis Polis ar 28 darbiem.

No 2003. līdz 2009. gadam Eimija dzīvoja Rīgā, kur izstrādāja doktora disertāciju par māksliniekiem Krievijā, Polijā un Latvijā (disertācija izdota grāmatā "Performing the East: Performance Art in Russia, Latvia and Poland since 1980" izdevniecībā "IB Tauris). Pēc disertācijas pabeigšanas viņa nolēma turpināt Miervalža Poļa daiļrades izpēti nolūkā uzrakstīt monogrāfiju. Šī grāmata apkopo desmit pētniecības gadu darbu, kas iekļāva arī sarunas un intervijas ar pašu Miervaldi Poli.