Kā skaidroja izstādes organizatori, “projekts izgaismos neērtās, bieži noklusētās tēmas Baltijas un Austrumeiropas reģionā un pievērsīsies sarežģītajam 20. gadsimta mantojumam, kas, lai gan izstumts no kolektīvās atmiņas, tomēr joprojām ietekmē mūsdienu realitāti.”
Izstādē piedalās mākslinieki no trim Baltijas valstīm, Ukrainas, Polijas, Čečenijas, Somijas un Nīderlandes. Viņu darbi pievēršas notikumiem un pieredzēm, kas bieži ir aizmirsti vai ignorēti un izslēgti no oficiālās vēstures, aicinot gan ieklausīties personīgos dzīvesstāstos, gan izzināt plašākus kultūras atmiņas slāņus.
“Tiecoties pārvarēt lokālās un nacionālās robežās, projekts rosina domāt par attiecībām starp šīm sarežģītajām vēsturēm, to iespaidu un klātbūtni šodienā caur kopīgas vēstures perspektīvu
– veidojot dialogu, saistību un solidaritāti starp dažādām neērtajām vēsturēm, kas bieži uztvertas savstarpēji izslēdzošās vai konkurējošās pozīcijās,” teikts izstādes pieteikumā.
Kādas sekas padomju un postpadomju koloniālā politika 20. un 21. gadsimtā atstājusi uz individuālām dzīvēm un veselām nācijām? Par tagad aizmirsto Afganistānas karu, kurā pret savu gribu tika ierauti daudzi padomju republiku, tai skaitā Latvijas, iedzīvotāji, izstādē atgādina māksliniece Vika Eksta. Savukārt par Čečenijas kara vardarbību runā Aslans Goisums (Aslan Ġoisum).
Izstāde izgaismo arī bieži noklusēto sieviešu pieredzi – caur stāstījumiem par viņu līdzdalību brīvības cīņās, kā Zuzannas Hercbergas (Zuzanna Hertzberg) portretētās sievietes, kuras piedalījās Spānijas pilsoņu karā, par traģiskām deportāciju pieredzēm, ko caur animāciju atdzīvinājis Ūlo Pikkovs (Ülo Pikkov). Jānas Kokko (Jaana Kokko) filma atsedz sieviešu ikdienas pieredzi, kas mijas ar atmiņām par okupācijas laiku un romu genocīdu, – autore pievērsusies šai vēsturei, pētot rakstnieces Hellas Vuolijoki dzīvesstāstu Valgā un Valkā.
Ekspozīcijā redzamie darbi izceļ arī tā saukto pēcatmiņas pieredzi, jo pagātnes traģēdijas dzīvo arī nākamajās paaudzēs, to sajūtu un “ķermeņu atmiņās”, kas turpinās caur vecāku un vecvecāku stāstiem. Šie darbi atsedz saikni starp ķermeni un vidi: ķermenis kļūst par vietu, domājot par mākslīgi izraisītā bada golodomora neaptveramo mērogu Lias un Andrija Dostlijevu (Lia Dostlieva, Andrii Dostliev) interpretācijā. Ūlo Pikkova animācijā sen pamestu māju ābeļdārzs atceras cilvēkus un to piederību vietām, no kurām viņi vardarbīgi tika atrauti.
“Kāda ir mūsu ikviena iesaistītība šajās pagātnēs?” vaicā māksliniece Paulīna Puķīte (Paulina Pukytė), liekot reflektēt par pagātnes un nākotnes līdzāspastāvēšanu, par apspiestas un “nepārstrādātas” vēstures atkārtošanos. “Kā domāt par tām šodien, kad totalitāro ideoloģiju ir nomainījis neoliberālais patērētājkapitālisms, kas arī manipulē ar mūsu vēlmēm un brīvo gribu?
Kā mēs varam saprast attiecības starp koloniālismu, padomju sociālismu un kapitālismu?”
Kvīnsijs Gario (Quinsy Gario) pārjautā: vai Latvijas vēsturiskā saistība ar koloniālo pagātni caur Kurzemes hercogistes īslaicīgajām kolonijām 17. gadsimtā ir uztverama kā nācijas pašapziņas faktors – kā tas nereti interpretēts dažādos kultūras darbos, lugās un filmās, – vai tomēr kā daļa no vardarbīgās globālās koloniālisma vēstures?
Izstāde ir daļa no starptautiska un starpdisciplināra projekta “Izzināt sarežģīto pagātni”, kas pievēršas jautājumiem par neseno pagātni un tam, kādu iespaidu šī pagātne atstājusi Baltijas reģionā un tā kaimiņvalstīs. Projekts tiecas attīstīt sadarbību un sinerģiju starp māksliniekiem, kuratoriem un pētniekiem, kuri, analizējot nesenās pagātnes neērto mantojumu, meklē jaunas pieejas un veidus tā izzināšanai un noklusējumu pārvarēšanai.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā – festivāls “Survival Kit”, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā “Kochi-Muziris” biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, “Manifesta”, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.
