“Grāmatas mērķis ir caur stāstu par Vili Rīdzenieku arī nedaudz pastāstīt arī par laikabiedriem,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atzīst mākslas zinātniece Katrīna Teivāne-Korpa.
Apgāds “Neputns” laidis klajā mākslas zinātnieces Katrīnas Teivānes-Korpas veidotu izdevumu “Vilis Rīdzenieks”. Grāmata ir pirmais šāda apjoma izdevums, kas veltīts kādam no 20. gadsimta pirmās puses latviešu fotogrāfiem.
“Starta punkts grāmatai ir izdevniecība “Neputns” un tās vadītāja Laima Slava, viņai ir bijusi ambīcija uztaisīt grāmatu par Vili Rīdzenieku jau sen. Kā minimums – desmit gadus. Es apbrīnoju viņas pacietību sagaidīt īsto brīdi, kad visi apstākļi saslēdzas, ka tas ir iespējams. Nebija vienkārši šo darbu iekustināt,” atklāj Teivāne-Korpa.
Izdevumā ietvertas gandrīz 500 Rīdzenieka fotogrāfijas, tās iezīmē vērienīgu un daudzveidīgu laikmeta panorāmu – sākot ar ikdienišķām lauku ainavām un pilsētskatiem un beidzot ar Pirmā pasaules kara, Latvijas valsts proklamēšanas, Brīvības cīņu un vēlāk Otrā pasaules kara pieredzi. Tostarp Rīdzenieks kā atzīts profesionālis un sava laika hronists iemūžinājis daudzus valsts vēsturē nozīmīgus notikumus un personības.
“Šī grāmata iezīmē būtisku lietu – ir dokumentālā, mākslas un salona jeb arodfotogrāfija,” skaidro Teivāne-Korpa.
“Liela daļa fotogrāfu, ko var uzskatīt par tā laika kanoniskām figūrām, fotogrāfi, kas sākuši savu darbību 20. gadsimta sākumā, viņiem bija būtiski celt Latvijas fotogrāfiju augstā līmenī.
Dokumentālā bija svarīga darbības joma, bet viņi uzskatīja, ka tā nevar izcelt savu autorību. (..) Mākslas fotogrāfija bija veids, kā parādīt savu prasmi un potenciālu kā radošai personībai. Salonfotogrāfija bija maizes darbs.”
Vairākās tematiskās nodaļās sakārtoto Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju izlasi papildina virkne analītisku tekstu. Mākslas zinātniece un fotogrāfijas pētniece Alise Tīfentāle izgaismo galvenos žanrus un tēmas Rīdzenieka mantojumā un tā vietu pasaules fotogrāfijas vēstures kontekstā, īpašu ievērību veltot tā saiknei ar 20. gs. sākumā aktuālo piktoriālisma virzienu. Mārtiņš Mintaurs iezīmē laikmeta notikumu fonu un idejas, Katrīna Teivāne-Korpa sniedz ieskatu Viļa Rīdzenieka dzīvē, profesionālajā darbībā un fotogrāfa darba specifikā 20. gadsimta sākumā. Mākslas vēsturniece, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fotokrājuma glabātāja Lauma Lanceniece iepazīstina ar Viļa Rīdzenieka fotosalonu darbību, bet fotogrāfs Gunārs Janaitis, aplūkojot Rīdzenieka rīcībā bijušās fototehnikas arsenālu un ar tā lietojumu saistītās nianses, skaidro, ar ko un kā uzņemtas meistara izcilās fotogrāfijas.
“Šis albums dod lielisku priekšstatu par Vili Rīdzenieku gan kā mākslinieku, gan foto dokumentālistu, gan portretistu. Līdz ar to iegūstam diezgan pilnīgu ainu par viņu.
Liels prieks, ka materiāls, kas līdz šim bijis faktiski nezināms, ir publiskots,” norāda Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja foto krājuma glabātāja Lauma Lanceniece.
Liela daļa Viļa Rīdzenieka mantojuma glabājas tieši Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā. Lanceniece arī stāsta, ka padomju gados Rīdzenieka krājumu no viņa otrās sievas Olgas Rīdzenieces muzejs pakāpeniski iepirka 20 gadu laikā. Sensitīvie materiāli nonāca muzeja krājumā.
“Tos nedrīkstēja publicēt un par tiem runāt, bet, pats svarīgākais, ka tie ir izdzīvojuši līdz mūsdienām,” vērtē Lanceniece.
Šobrīd Rīdzenieka kolekcija ir viena no visplašāk izmantotajām muzejā – nepaiet ne mēnesis, kad kāds nepasūtītu kaut ko no viņa mantojuma. Pētot 20.–30. gadu vēsturi, nevar apiet Rīdzenieka mantojumu.
Šai domai arī piekrīt vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš norāda, ka fotogrāfiju var saukt par nācijas vizuālo atmiņu un, runājot par Rīdzenieka darbiem, tas nav pārspīlējums. Tas, ko var redzēt albumā, ir Latvijas 20. gadsimta pirmās puses vēsture.
“Pārsteigums bija 1917. gada kadri par Rīgu, kad cara armija iet prom, nāk vācu armija, kāda ir pilsēta varu maiņas situācijā.
Tas, ko dod fotogrāfija un nedod citi avoti, ir klātbūtnes sajūta. Tas ir nepieciešams, stāstot par vēsturi, rakstot par vēsturi, jo bez tā ir grūti iedzīvoties laikmetā un gūt priekšstatu par to, kā tas ir bijis,” komentē Mintaurs.
Mintaurs bilst, ka fotogrāfijas ir dzīvā vēstures daļa, kas runā pati par sevi. Vēsturnieks var skaidrot, kā notika procesi apkārt tam, ko fiksējis Vilis Rīdzenieks. Viņš uzskata, ka izdevums būs svarīgs ikvienam, kuram interesē Latvijas vēsture un kuram interesē, kā cilvēki dzīvojuši pirms mums.
