Kultūrdeva

Dziesmu minēšanas spēle ar “Citiem zēniem”

Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdevā viesojas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce

Muzeja krājums kā aisbergs. Saruna ar Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci

"Mūsu skatītājs tomēr nav pieradis, nav pieradināts ikdienā lietot laikmetīgo mākslu, ar to sastapties, saskarties. Tā ir tā lielākā problēma," LTV raidījumā "Kultūrdeva" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce komentē laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu Latvijā. Savukārt, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs šogad gatavojas divām izstāžu virsotnēm – Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas izstādei, kā arī mākslas vēsturnieka, mākslinieka Imanta Lancmaņa izstādei.

Henrieta Verhoustinska: Ar kādām jaunām cerībām ir sācies gads Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā?

Māra Lāce: Muzejā mūsu cerības ir tādas, ka ļoti ceram nostrādāt šo 2022. gadu, kurā ietverti šie trīs divnieki, un nostrādāt to bez slēgta muzeja. Lai mēs varētu plānot, sarīkot visas izstādes, kuras esam iecerējuši, un kurām patiesi būtu jārealizējas, kuras, esmu pilnīgi pārliecināta, saistīs arī skatītāju uzmanību.

Protams, lai nāktu skatītāji bez ierobežojumiem!

Un, lai nāktu skatītāji… Ja ir tāda stadija kā šobrīd ar sertifikātiem un visu, tad esam salīdzinoši apmierināti ar šo situāciju. Protams, ka mums ir jārēķinās arī ar to, ka skatītājs šobrīd ir ļoti uzmanīgs un nāk tad, kad viņam ir ļoti liela iekšējā nepieciešamība. Līdz ar to mēs, protams, neprognozējam ļoti lielus apmeklētāju rādītājus, ar to mums tomēr jārēķinās, bet es gribētu teikt, ka tas skatītājs, kurš nāk pie mums, ir ļoti kvalitatīvs skatītājs. Par to mēs esam ārkārtīgi priecīgi un gandarīti. 

Šim kvalitatīvajam skatītājam, jācer, kaut kad būs iespēja aplūkot kaut ko no 300 jauno mākslas darbu iepirkuma, ko vairāk par pusmiljonu eiro Latvijas Nacionālais mākslas muzejs iegādājās pagājušajā gadā, kas bija sen nebijis, milzīgs iepirkums.

Jāsaka kā ir, iepirkums bija jau 2020. gadā, bet apstrādāts un piedāvāts interesentiem digitālā formātā, tas tika 2021. gadā.

Muzeja krājums un muzeja kolekcijas ir kā aisbergi.

Mēs redzam to daļu, kas ir virs – ekspozīcijas, izstādes, un vesela virkne darbu, kas iegulst krātuvēs un varbūt retāk arī tiek eksponētas. Viss krājums, ko mēs veidojam, ir mākslas darbu krājums – vizuālās mākslas liecība par to laiku, māksliniekiem, kas mums šobrīd šeit ir un kuri mums šobrīd strādā. Šobrīd muzejā tiek iekārtota konceptuālās mākslas izstāde, kuratore Elita Ansone, par tekstu vizuālajā mākslā - "Es_Text", un no šī pirkuma vairāki darbi būs skatāmi arī šajā izstādē. 

Šos darbus var aplūkot digitālajā vietnē makslaskolekcija.lv. Kas bija galvenie kritēriji, kā jūs atlasījāt šos 300 darbus?

Tas bija vesels interesants process. Zinot, ka šim mākslas darbu krājumam un veidam, kā tiek atlasīti šie darbi, būs pievērsta ārkārtīgi liela uzmanība, mēs veidojām atsevišķu iepirkumu komisiju tieši šo finanšu līdzekļu izlietošanai. Tajā darbojās muzeja pārstāvji, un arī pieci eksperti no ārpuses, kurus mēs pieaicinājām. Tur bija Solvita Krese, Vilnis Vējš, Santa Hirša, Zane Onckule, Māris Čačka no Marka Rotko mākslas centra. Visiem kopā vienojoties tika atlasīti šie darbi. Mēs pārskatījām visu muzeja krājumu, mums bija ļoti nopietna statistika par to. Par to, kā konkrētie autori ir pārstāvēti muzeja krājumā. Bija tādi, kuri jau salīdzinoši labi ir pārstāvēti, bija tādi, kuri bija pārstāvēti ļoti vāji vai pat nemaz nebija. Mēs izvērtējām pēdējo trīsdesmit gadu periodu. Kā saka, vilkām visu ārā arī no vēstures apcirkņiem, runājot tieši par instalācijām un video instalācijām, kur mēs uzskatījām, ka tas ir vajadzīgs, un tad visiem kopā vienojoties, un nākot pie consensusradās darbu atlase. Tas nenozīmē, ka es par visiem darbiem varētu no sava viedokļa teikt: "Jā, es visus atbalstu", bet tāds bija komisijas vērtējums. Process bija ļoti caurskatāms, pārskatāms, un es vēlreiz atzīmēju, ka mums pašiem tas bija ļoti, ļoti svētīgs, vajadzīgs un interesants.

Vai ir arī kaut kas, par ko jums pašai kā muzeja direktorei ir ļoti liels gandarījums, ka šis darbs ir nonācis muzejā?

Ziniet, es tomēr neteikšu, nenosaukšu, jo man ir prieks un gandarījums praktiski par visiem darbiem. 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā bez šaubām ir arī daudz vecmeistaru darbi. Zinu, ka savulaik esat bijusi saistīta ar Jaņa Rozentāla daiļradi. Vai jums bija gandarījums, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja adrese tika mainīta uz Jaņa Rozentāla laukums 1?

Tas nāca kā liels pārsteigums. Tā bija Rīgas domes iniciatīva, un katrā gadījumā mēs neuzskatījām, ka mums ir jāiebilst pret to, jo nosaukums bija pietiekami cienījams. Kaut gan daudziem radās jautājums, pirmkārt, kur tur ir laukums? Otrkārt, kāpēc tieši Janis Rozentāls? Bet tas bija viņa gads. Viņa jubileja tika svinēta ļoti vērienīgi, viņa piemineklis ir tur. Mani uztrauc tas, ka mums Rīgā nekur nav iemūžināts Vilhelma Purvīša vārds. Vilhelma Purvīša vārds izskanēs šajā gadā, kad viņam paliks 150 gadi. Mēs, savukārt, gatavojam ļoti lielu izstādi Vilhelmam Purvītim.

Cik daudz Jaņa Rozentāla darbu ir muzeja krājumā, un cik daudzi no tiem redzami ekspozīcijā?

Mums ekspozīcijā ir neliela daļa. Varam apmēram teikt, ka trīs līdz pieci procenti eksponātu ir izvietoti ekspozīcijā.

Rozentāls mums ir ap 150 darbiem, viņš ir labi pārstāvēts autors, jo bija arī ļoti ražīgs.

Viņš ir daudz pārstāvēts arī privātās kolekcijās. Ja runājam par pagājušo gadu, man bija milzīgs gandarījums par izstādi Kumu mākslas muzejā Igaunijā, jo, pirmkārt, šī izstāde ļoti labi tur izskatījās un labi tika organizēta. Tā bija brīnišķīga sadarbība arī ar Kumu mākslas muzeju.

Pirms brīža runājām arī par laikmetīgās mākslas mākslinieku iepirkumu, arī par to, ka drīzumā būs iespēja daļu no šiem darbiem redzēt izstādē, bet, sakiet lūdzu, cik šobrīd jūs izjūtat izstāžu zāles "Arsenāls" iztrūkumu?

Tas ir bēdīgs jautājumus, kur tagad esam pienākuši… Mēs ļoti izjūtam. Es domāju, ka ļoti izjūt mākslinieki un atļaušos cerēt un izteikt cerību, ka arī apmeklētāji izjūt šo trūkumu.

Izstāžu zāle "Arsenāls", lai gan varbūt ne tik perfektā tehniskā stāvoklī, bet tomēr bija ļoti piemērota lielu izstāžu eksponēšanai un kā laikmetīgās mākslas izstāžu eksponēšanas vieta bija ārkārtīgi vērtīga.

Ar "Arsenālu" mums ir iznākusi ļoti dīvaina situācija, ka mums ir māja, mums ir nokrāsota fasāde, līdz ar to šī ēka ar savu klātbūtni, fasādes savešanu kārtībā, vairāk netraucē, teiksim, Saeimas darbam. Tā nav kā netīrs traips arī viesiem, kuri dodas uz Saeimu. Šī ēka ir slēgta, tāpēc ka tās iekša arī salīdzinoši daudz izārdīta, un diemžēl nav atrasts finansējuma avots tālākiem darbiem, lai gan projekts ir pabeigts. Nav gan līdz galam vēl saskaņots, bet tālākās rekonstrukcijas projekts ir. Esam vairāk kā gadu, praktiski pusotru, ļoti rūpīgi ar arhitektiem strādājuši pie šī projekta. Kultūras ministrija mums šobrīd sola, ka finansējums varētu parādīties ap 2023. gadu.

Tas nozīmē, ka 2023. gadā tikai sāktu veikt rekonstrukcijas darbus?

Tieši tā, bet vispirms ir iepirkumi un tā tālāk. Mani šis process ļoti uztrauc, un mēs muzejā jau sākam domāt, bet tas ir ļoti grūti risināms jautājums šobrīd, vai tomēr mums atkal nevajadzētu kaut kādā veidā atkal atjaunot "Arsenāla" darbību.

Kā jūs vērtējat situāciju ar laikmetīgās mākslas muzeju šobrīd? Mēs nupat runājām par "Arsenālu", kas ir tāda vieta, kur mēs līdz šim redzējām laikmetīgās mākslas pārstāvju izstādes, bet laikmetīgās mākslas muzejs ir tādā dīvainā stadijā, ka privātie mecenāti ir to uzprojektējuši, tālāk viņi diemžēl nav varējuši tikt dažādu iemeslu dēļ un uzdāvinājuši šo projektu valstij, un tā tas ir iestrēdzis.

Viņi nav uzdāvinājuši. Šobrīd mēs vēl nevaram tā teikt. Ir piedāvājums dāvināt, un ir vajadzīga valsts labā griba to pieņemt, bet ar to ir par maz. No tā jau tas muzejs neradīsies. Ir jābūt lēmumam un ir jāsaprot, kā tas muzejs tiks uzbūvēts. Kas to finansēs, kam tas tīri juridiski piederēs? Vai tā ir valsts? Vai tā ir pašvaldība? Vai valsts un pašvaldība kopā? Šobrīd pie Kultūras ministrijas darbojas darba grupa, kurai ir uzdots uzdevums, tātad izstrādāt, es domāju, kārtējo modeli par to, kā šim muzejam tapt un strādāt. Viena lieta ir ēka, kas reizēm ir vienkāršākais jautājums, bet pēc tam tālāk ir jānodrošina visa darbība. Tur ir tik daudz jautājumu un tik maz atbilžu.

Es patiešām reāli gribētu cerēt, ka šajā, 2022. gadā, kaut kāds solis tiks sperts uz priekšu. Savādāk ir tā, ka mēs gadu desmitiem, praktiski no 2005. gada mēs par to runājam. Tie ir septiņpadsmit gadi. 

Šobrīd ir ļoti aktualizēts viens no "trīs brāļu" projektiem, respektīvi, koncertzāles jautājums. Par laikmetīgās mākslas muzeju publiskajā telpā nav tik izvērsta diskusija…

Nav tik izvērsta diskusija. Mana pārliecība ir tāda, ka publiskajā telpā ir jāiet, kad ir arī kaut kādas drusku skaidrākas aprises. Šobrīd šīs aprises ir ārkārtīgi neskaidras.

Kā jums šķiet pēdējā laika reakcija uz dažādiem publiskiem mākslas darbiem kā Kristiana Brektes murāli "Veltījums Džemmai Skulmei", kā Pauļa Liepas izstrādāto vizuālo tēlu… Vai visas šīs asās reakcijas ir saistītas ar laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu Latvijā?

Es negribētu piekrist, ka tās ir pilnībā saistītas, bet šī muzeja neesamība tomēr atstāj savu iespaidu.

Mūsu skatītājs tomēr nav pieradis, nav pieradināts ikdienā lietot laikmetīgo mākslu, ar to sastapties, saskarties. Tā ir tā lielākā problēma.

Mēs, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, visu laiku šobrīd it kā… Mums ir klasikas sadaļa, kas mums ir jārāda, un jāsaka kā ir, tās ir izstādes, kas arī mums ienes vislielāko finansējumu no apmeklētājiem. Savukārt paralēli mēģinām sabalansēt laikmetīgās mākslas izstādes, lai šis lauks nepaliktu galīgi tukšs. Apmeklētājs reizēm apmulst.

Nav gaidījis muzejā kaut ko tādu redzēt.

Tieši tā. Es nevarētu teikt, ka mums laikmetīgās mākslas izstādes ir sliktāk apmeklētas nekā klasiķu izstādes, nav tie sliktākie rādītāji. Pavisam noteikti nē. Bet šī regulārā klātesamība, un, ja mēs atceramies visus tos strīdus un kaislības ap jūsu nosauktajiem piemēriem, ir jānodarbojas diezgan daudz ar skaidrojošo [darbu].

Man liekas, ka ir ļoti daudz jārunā ar sabiedrību un ar tiem cilvēkiem, to sabiedrības daļu, kuri ir vistuvāk un visciešāk ar to ir saistīti.

Mākslinieks Kristaps Ancāns ir teicis, ka laikmetīgā māksla iet uz galu, un tagad svarīgākais ir konteksts. Vai jūs saprotat un piekrītat viņa teiktajam?

Es labprāt par šo jautājumu ar Kristapu Ancānu aprunātos un mēģinātu saprast, kā viņš to ir domājis. Es saprotu, ka viņš šo jautājumu ir apskatījis ļoti teorētiskā plāksnē. Es tomēr domāju, ka laikmetīgā māksla vairāk ir tā, kas ir mums apkārt, un viss, ko viņš dara, ir tā pati laikmetīgā māksla. Jā, viņš saka, ka tagad svarīgs ir konteksts, bet…

Tas sasaucas arī ar jūsu izstādi, kas tiek gatavota muzejā.

Tieši tā. Konteksts ir vienmēr bijis svarīgs, manā skatījumā. Jā, varbūt šobrīd vairāk saasinās šie jautājumi, un tie arvien vairāk nodarbina māksliniekus. Man ir milzīgs prieks, ka mums Latvijas mākslā nāk iekšā jauna paaudze – Kristaps Ancāns, Ance Vilnīte un vesela virkne mākslinieku, kuri ir arvien vairāk domājoši.

Viņi meklē atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem, ka māksla nav tikai izklaide, bet māksla ir arī vēstījums un smags, nopietns darbs domāšanas virzienā.

Kā Latvijas Nacionālajā muzejā notiek darbs ar jaunajiem māksliniekiem? Vai jums ir kopīgi projekti?

Mums atsevišķs bloks, kur mēs varētu teikt, ka strādājam tikai ar jaunajiem māksliniekiem, nav. Bet mēs strādājam ar māksliniekiem, kuratoriem, kas piesaka savas izstādes. Mēs izskatām šos jautājumus un iespēju robežās – atbalstām. Sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru veidojās vesela virkne izstāžu. Kad "Arsenāls" darbojās, bija arī "Arsenāla" radošā darbnīca, kur tiešām tā bija programma. Tā bija tiešām lieliska sadarbība ar jaunajiem māksliniekiem, ko veica mūsu izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule. Šobrīd vietas, kur mums izvērst ļoti pārdomātu un nopietnu programmu, nav. Līdz ar to tie, kas parādās, ir tikai atsevišķi akcenti. Tie parādās atsevišķu mākslinieku darbībā, kur mums ir licies, ka tas varētu būt pietiekami interesanti. Ja mēs atceramies mūsu muzejā Kupola zālē bija Ievas Epneres izstāde par cirka problemātiku – "Cirks zem kupola". Ļoti laba, izdevusies izstāde.

Kas šogad būs izstāžu virsotnes muzejā?

Šobrīd man ir jāsaka, ka bāzēsimies uz tādiem lieliem vārdiem un tādi būs divi. Būs divas izstādes lielajā zālē. Tā būs Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas izstāde, pie kuras strādā kuratore Aija Brasliņa un izstādes māksliniece Sandra Krastiņa.

Es jau iztēlojos ļaužu pūļus dodamies uz šo izstādi.

Es patiešām ļoti ceru, ka mēs varēsim visus pūļus arī laist iekšā. Gada noslēgumā, rudenī, savukārt mums būs liela Imanta Lancmaņa darbu izstāde. Mēs visā kopumā redzēsim Imanta Lancmaņa darbību kā gleznotājam, darbību no viņa foto reālistiskajiem darbiem līdz pēdējiem, ar ko viņš strādā ļoti intensīvi šobrīd.

Simboliskie darbi.

Jā, arī tie, bet, viņam šobrīd top Ozolu cikls. Es domāju, ka tas būs interesants piedzīvojums apmeklētājiem. Bet es gribētu atzīmēt izstādi, ko es jau pieminēju, par tekstu nozīmi vizuālajā mākslā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt