Kultūras rondo

Dailes teātra gadsimts. 6. un 7.studija. Aktieri piedzīvo pārcelšanos uz teātra jauno namu

Kultūras rondo

Dailes teātra gadsimts. 8. un 9.studija. Teātra nesenā pagātne

Mākslinieki ar starptautisku projektu izgaismo neērtās, bieži noklusētās tēmas

Mūsu traumas nav unikālas. Izstāde «Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules» lūkojas pāri robežām

No 28. novembra līdz 2021. gada 7. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē apskatāma starptautiskā izstāde “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”, kurā mākslinieki viņiem nozīmīgus vēstures aspektus pārvērtuši mākslas darbos, izgaismojot noklusētus stāstus.

Dziedēt pagātnes rētas

Lai pievērstu uzmanību tam, kā pagātnes sarežģītie vēstures stāsti ietekmē realitāti, izstādes kuratore Ieva Astahovska Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja par to, cik svarīgi arī Latvijā ir nevērtēt pagātnes traumas kā nacionālus un unikālus notikumus.

“Arī izstādes nosaukums mudina domāt ne tikai par neērtajām pagātnēm, bet arī par saistītām pasaulēm; mūsu mērķis, veidojot šo izstādi, bija veidot saiknes un dialogus gan starp darbiem, gan arī starp vēsturēm, kuras mēs parasti aplūkojam nacionālās robežās. Mēs esam pieraduši domāt par mūsu traumām kā par unikālām, kā par vienīgajām, bet tā, protams, nav. Daudz vērtīgāk vēstures saprašanā un izzināšanā ir palūkoties pāri savām robežām un domāt par dažādām vēsturēm caur solidārām attieksmēm, līdzībām un dialogiem,” uzsvēra Ieva Astahovska.

Ieva Astahovska atzīmēja, ka, lai arī izstādes tematika saistās ar vēsturi, tās mērķis ir pētīt arī vēsturisko notikumu ietekmi uz šodienu, kā arī izzināt mākslas spēju šīs rētas dziedēt.

“Izstādei būtiski ir tas, ka mēs neveidojam izstādi ar darbiem, kas reflektē tikai par pagātni, bet arī par šodienu un to, kā pagātne turpina ietekmēt šodienas realitāti.

Vairāki no mākslinieku darbiem mudina domāt, kā mēs varam dziedēt pagātnes rētas, tās pārstrādāt un dzīvot tālāk bez pagātnes smaguma un traumām,” skaidroja Astahovska.

Raksturojot izstādes izveides un mākslinieku izvēles procesu, kuratore stāstīja, ka liela nozīme bijusi tieši pētniecībai un sadarbībai, kā arī dialogam ar māksliniekiem.

“Mākslinieki, kas piedalās izstādē, ar viņiem mēs esam sadarbojušies jau iepriekš. Viņi netika noskatīti kā mākslinieki, kuru darbi sakrīt ar to, kas mūs interesē, bet tās bija sarunas, dialogi, kopīgi projekti. Piemēram, gada sākumā  – vēl pirms pandēmijas – mēs paspējām Igaunijā sarīkot simpoziju, kura nosaukums bija “Klusēšanas šķautnes”, kur piedalījās liela daļa no māksliniekiem un stāstīja gan par darbiem, kas ir izstādē, gan arī par viņu plašāku radošo darbību.”

Vēsture pāri robežām ar mākslinieku acīm

Ieva Astahovska, stāstot par mākslas darbiem, uzsvēra, ka katrs no tiem ir tikai aisberga virsotne, to pamatā ir gan plaši vēsturiskie konteksti un fakti, gan arī pētījumi. Izstāde ir mēģinājums ievadīt skatītāju gan zināmās, gan arī ne tik pašsaprotamās tematikās.

Čečenu mākslinieks Aslans Goisums pēc Čečenijas kara 2009. gadā ir savācis ielu plāksnes krievu valodā. Uz tām var redzēt ložu caurumus, tās ir kā liecinieki Krievijas koloniālisma ietekmei un Čečenijas zaudētajai cīņai par neatkarību.

Aslana Goisuma darbu fragmenti izstādē “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”,

Nīderlandē dzīvojošais mākslinieks Kvīnsijs Gario pievēršas senākai vēsturei par 20. gadsimtu. Viņa darba tēma ir Kurzemes hercogistes kolonijas Tobago un Gambijā.

“Mākslinieks dzīvo Nīderlandē, bet viņa ģimene nāk no Kirasao, no Sintmārtenas salas Karību jūras reģionā.

Kad mēs pirmo reizi sarunājāmies ar Kvīnsiju, viņu ļoti pārsteidza un uzrunāja latviešu lepošanās ar Kurzemes hercogistes kolonijām Tobago un Gambijā, jo viņš nāk tieši no šī reģiona.

Ir interesanti tas, ka Kvīnsijs nolēma savā mākslas darbā neieņemt didaktiski kritisku pozīciju,” stāstīja kuratore.

Viņa arī atzīmēja, ka vēstures pētījumos ir konstatēts, ka trīsdesmitajos gados tēma par Tobago un Gambijas kolonizēšanu ir bijusi Latvijas nacionālās pašapziņas apliecinājums, kas saistījies ar tajā laikā valdošo autoritārisma un nacionālisma strāvojumu. Mākslinieks Kvīnsijs Gario vērš uzmanību uz šīm tēmām ar oriģinālu pieeju.

“Lai mudinātu pārskatīt šos priekšstatus un mītus, kas apvija īslaicīgās Kurzemes hercogistes kolonijas Tobago un Gambijā, mākslinieks sapludina kopā stāstus par Tobago un latvju dainas, tajās ievietojot vārdus, kas nāk no koloniālās vēstures,” stāstīja Ieva Astahovska “Savā ziņā šajā darbā viens no slāņiem ir tas, ka viņš ir svešinieks. Viņš nepārzina latvju dainu mantojumu, lai gan, skatoties uz tiem vārdiem, šķiet, ka tos ir rakstījis kāds, kas perfekti pārvalda latviešu valodu. Viņš bieži vien savos darbos strādā ar valodu kā jebkuras nacionālās identitātes pamatvērtību. Viņš neapstrīd šos naratīvus, bet ar šo nelielo žestu viņš maina to ierasto nozīmi, kuru mēs vairs neizvaicājam.”

Ukraiņu mākslinieki Lia un Andrijs Dostlijevi, kas emigrējuši uz Poliju pēc Krimas aneksijas, darbā “Mana vecmāmiņa vienmēr stāstīja stāstus par golodomoru. Es vienmēr jūtos vainīgs, izmetot ēdienu” pievēršas terminam “Post-memory” vai "pēc-atmiņa". Personiskas, performatīvas dienasgrāmatas veidā fiksētās piezīmes mijas ar ainavu attēliem, mudinot skatītāju domāt par badu, ko piedzīvoja Ukrainas un citu reģionu iedzīvotāji divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados.

“Ar šo darbu viņi ļoti personiskā un ķermeniskā veidā ne tikai reflektē, bet vēlreiz izdzīvo šo traumu. Tas ir veids, kā māksla mums var palīdzēt – ja ne tikt galā, tad censties pārvarēt pagātnes traumas.”

Pievēršoties minoritāšu jautājumam, poļu ebreju māksliniece Zuzanna Hercberga darbā “Brīvprātīgās par brīvību” veido emocionālus vairāku sieviešu portretus. “Tās ir ebreju, poļu un arī latviešu ebreju sievietes, kas piedalījās Spānijas pilsoņu karā 1937.–1939. gadā. Savā ziņā te ir būtiski divi slāņi. Viens ir šī neuzrakstītā sieviešu vēsture. Otrs ir tas, ka karā piedalījās cilvēki, kas nav ieguvuši ordeņus vai medaļas un kuru vārdi nav ierakstīti vēstures stāstījumā,” stāstīja Astahovska. Viņa arī atzīmēja, ka Spānijas pilsoņu karā piedalījās daudz brīvprātīgo, un tas ir bijis pirmais karš, kurā gan kā medicīniskās darbinieces, gan arī frontē darbojušās sievietes.

Kuratore arī atzīmēja, ka mākslinieces uzmanību saista ne tikai nacionālistiskā vēstures naratīva destruktīvie aspekti, kas klātesoši arī Latvijā, bet arī minoritāšu izcelšana šajos stāstos.

“Zuzanna, kas pati arī ir ebreju tautības, savā ziņā izveidojusi darbu, kas ir sava veida konfrontācija ar Polijas nacionālistiskiem naratīviem, kas par pagātni runā tikai caur šo nacionālisma prizmu. Lielā mērā mēs to varam attiecināt arī uz Latviju. Viņa runā arī par minoritāšu klātbūtni un to, cik liela loma bija šīm dažādajām etniskajām grupām Eiropas valstīs pirms Otrā pasaules kara. Un, protams, stāsts par ebrejiem.”

Vikas Ekstas “Sarunas ar tēti”

Izstādē pārstāvēti mākslinieki no dažādiem ģeogrāfiskajiem reģioniem, taču tajā ir arī latviešu mākslinieces Vikas Ekstas sniegums.

“Šajā izstādē es piedalos ar darbu, kuru sauc “Sarunas ar tēti”. Tas ir balstīts uz sarunām ar manu tēvu Vjačeslavu par viņa pieredzi dienestā Afganistānā 1980. gadā, kur viņš nonāca divdesmit gadu vecumā. Šī pieredze, manuprāt, ir atstājusi diezgan lielu paliekošu iespaidu uz viņu, bet viņš nekad īsti līdz galam nebija ar mums par to runājis. Man gribējās par to uzzināt vairāk,” stāstīja māksliniece.

Vikas Ekstas darba izejas punkts bija mammas saglabātās vēstules, ko mākslinieces tēvs sūtījis no dienesta Padomju armijā.

“Pirms apmēram desmit gadiem es izlasīju vēstuļu arhīvu, šīs vēstules ir redzamas arī izstādē. Šīs vēstules mans tēvs ir sūtījis manai mātei šo divu gadu laikā, kad viņš ir bijis dienestā Padomju armijā, ne tikai Afganistānā, bet arī citās vietās – Kazahstānā, Kaļiņingradā. Lasot šīs vēstules, man radās dažādi jautājumi un pārdomas par to, kā dienests izmaina cilvēku, un es par to domāju ilgāku laiku,” stāstīja māksliniece.

Vikas Ekstas darbu fragmenti izstādē “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”

Viņas darbā iekļauts arī video, kurā māksliniece sarunājas ar savu tēvu: “Video, kas ir redzams, nav balstīts vēstulēs, bet gan tajā, ko viņš runā un domā tagad. Tas ir tāds īpatnējs mana tēva portrets un sarunas. Šī filmēšana nebija viegla, tas bija ilgs process, bet pamazām mēs līdz tam nonācām. Iesākumā nebija tā, ka viņš vēlējās piedalīties šādā video, bet pēc tam piekrita. Man šķiet, ka tas ir tāds terapeitisks process, kurā mēs vairāk uzzinājām viens par otru,” atklāja māksliniece.

Vikas Ekstas ieskatā arī Afganistānas konflikta tēma ir viens no neērtajiem un nestāstītajiem vēstures stāstiem.

“Ir zināms, ka ir apmēram 4000 latviešu piedalījušies Afganistānas konfliktā, bet neviens par viņiem īpaši nerunā, jo šos cilvēkus neuzskata par varoņiem, jo tas konflikts nebija veiksmes, bet gan lielas Padomju Savienības neveiksmes stāsts.

Drīz pēc tā beigām beidzās arī šī valsts, līdz ar to tie cilvēki palika bez statusa,” stāstīja māksliniece.

Izstāde ir rezultāts projektam “Izzinot sarežģīto pagātni”, tā ir tapusi Latvijas Laikmetīgā mākslas centra vadībā. Izstādes kuratores – Ieva Astahovska un Roterdamā dzīvojošā igauniete Margareta Tali. Tajā piedalās Aslans Goisums (Aslan Ġoisum), Jāna Kokko (Jaana Kokko), Kvīnsijs Gario (Quinsy Gario), Lia Dostlijeva (Lia Dostlieva), Andrijs Dostlijevs (Andrii Dostliev), Paulīna Puķīte (Paulina Pukytė), Ūlo Pikkovs (Ülo Pikkov), Vika Eksta, Zuzanna Hercberga (Zuzanna Hertzberg).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt