Ar Gertrūdi Zeili sasateikam juos tāva sātā Naujinis pogosta Viļušūs, kur, kai stuosta poša muokslineica, jei pavoda vysus pavasarus i vosorys.
Te ir muns pasauļs. Es aizeimu paceli nu tautys, īeimu ite, zinit maņ ir vyss ite – doba, dzeivinīki. Ite ir vyss, kur es smejūs, dorūs i vysu kū. Vysi pavasari i vosorys maņ aizīt ite. Ite maņ ir daudz muojeņu, bet ituos te maņ ir vēļ nu muna tāva i tuos muojenis kai pīminekļi... Vysu tū redzēt – kai zīd, kai putyni, kai bitis – tei ir puorsoka.”
Darbneica Gertrūdei ir i vysod ir bejuse Reigā, kur leluo struoduošona suocās rudinī, kod bitis īzīmuotys i apdareiti lauku dorbi tāva sātā. Leidz ar tū juos dorbūs daudz spīgeļojās dobys kompozicejis. Gertrūde izsvar, ka vysūs juos dorbūs ir stuosti, vysam ir dziļš jāgs.
„Pryncypā es namu materialu nu dobys, bet es jū puortaisu pa sovam, izlaižu caur sovu dūmuošonu… Es skicis nataisu, sagatavis, maņ vyss ir īškā i tys sasagataveišonys process ir dīzgon ilgs, cikom tu īsadūmoj vysu, kai tei biļde kluosīs. Vīns taids gadejums, vīna nu pādejūs biļžu maņ beja jauna cylvāka portrets. Ji īsaroda pi mane apsavērt dorbus i tod, kod tys jaunais cylvāks īguoja, mani jis uzrunuoja, i es redzieju vysu juo byuteibu, tū kū jis runuoja, es jau vysu vuocu. Tys deļ mane beja materials, a jis pat najuta.”
Gertrūde stuosta, kai aizasuokuse juos mīleisteiba pret gleznuošonu.
„Es pabeidzu vydsškolu i jutu, ka es navaru, maņ vys tik vajag, i tai es pabeidzu Rēzeknē muokslys školu i tūlaik aizguoju iz akademeju, tai ka tys ceļš maņ beja gars, bet tikai tod, kod ir taida puorlīceiba, ka cytu tu navari īt… Es dūmoju, ka cylvākam ir īškā i ka jam ir praseiba izasaceit, jis sātā vysu kū var dareit, taids beja Pauļuks, vai ta jam traucēja Padūmu īkuorta? Jis tok radeja breinumdorbus, bet tys nūzeimoj, ka jam beja īškā. Jis varēja izasaceit, bet, vysgryutuok ir dzeivuot breiveibā, struoduot breiveibā. Cylvāks vairs najiut, jis nazyna, kū īsuokt, jis navar sevi organizēt..."
