Mūkusalas mākslas salonā uz masku burziņu mierīgi lūkojas elēģiskās Induļa Zariņa gleznas. Izstādē eksponēti mākslinieka dzīves pēdējās desmitgades darbi, bet tās nosaukums izvēlēts, pateicoties dāmai Venēcijas karnevālā.
Tēvs no vienas puses bija romantiķis, no otras asprātīgs cilvēks. Šīs gleznas ir ļoti optimistiskas un dzīvespriecīgas,” saka gleznotājs, Induļa Zariņa dēls Kaspars Zariņš.
Indulis Zariņš glezniecībā izmanto beļģu un franču modernisma paņēmienus, izceļ krāsu ekspresiju, romantiskas tēmas. Neskatoties uz to, viņš ir viens no latviešu māksliniekiem, kura darbību padomju laikos vēsturnieki vērtē divējādi. Tā laika enciklopēdijās viņš tiek slavēts kā "padomju perioda sociālistiskā reālisma kanonizēto sižetu realizētājs".
Ne visi tie, kas padomju laikos gleznojuši tematiskos darbus, ir kļuvuši par Zariņu vai Pauļuku. Visu nosaka talants. Pasūtījuma darbs jau nav nekas slikts. Jautājums ir tikai par to, vai tas ir uztaisīts talantīgi,” stāsta Kaspars Zariņš.
Gleznotāja dēls piebilst, ka tieši tāpēc Zariņš ir gleznojis arī elēģiskus un dzīvespriecīgus darbus, lai mūsu mākslas vēsturē neiekļūtu tikai kā režīma atspoguļotājs. Viņš esot bijis ne tikai romantiķis, bet arī pietiekami dzīvesgudrs vīrs.
