Sezana pieskāriens
Pols Sezans (1839–1906) ir viena no atslēgas figūrām 20. gadsimta Rietumeiropas mākslā. Viņš iespaidojis mākslas attīstību, veidojot pamatu fovisma un kubisma virzieniem, kā arī atklājot meklējumus, kas rodami neatkarīgā dabas vērojumā. Sezana glezniecībai raksturīga formas modulēšana ar pretkrāsām, uzsvērts priekšmetu apjoms, savdabīga plānu risināšana, kuros panākts kustības un sprieguma efekts, deformācija, ritmisks triepienu uzliciens, kas variē blīvumu, kā arī klasiskās perspektīvas noliegums.
Pārlūkojot par Eksas vientuļnieku dēvētā autora ietekmes Latvijas glezniecībā, iezīmējas trīs etapi. Pirmajā, pāris gadus pēc autora aiziešanas mūžībā, Eiropas kultūrai pietuvinātie mākslinieki, kuriem pavērās iespēja ceļot vai studēt lielo mākslas krātuvju tuvumā, iepazina nenovērtēto novatoru. Gūtie impulsi tika uzsūkti, lai atvasinātu savu ceļu glezniecībā, piemēram, Jāzepa Grosvalda un “Zaļās puķes” (vēlāk – Rīgas mākslinieku grupas) autori, vai lai veidotu atsevišķu sezanisma periodu kā tas bija Johana Valtera gadījumā. Padomju Krievijā vairāki mākslinieki (Augusts Zauers, Leo Svemps) tika izglītoti kā krievu sezanistu sekotāji Maskavas Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās. Pēc atgriešanās Latvijā viņi kādu laiku šo virzienu turpināja kultivēt.
Otro sezanisma vilni iekustināja Latvijas valsts subsidētie mākslinieku ceļojumi uz lielākajiem Rietumeiropas centriem, taču tikai atsevišķu autoru audeklos redzams paliekošs iespaids, vairāk dominēja epizodiska sasaukšanās, jo galvenais bija attīstīt individuālu rokrakstu. Šo kustību pārrāva padomju okupācija un formālisma kritika, kas izrietēja no oficiālās daiļrades metodes –sociālistiskā reālisma – propagandas.
Līdz pat 1950. gadu vidum Sezana glezniecība tika kritizēta un noliegta, lai vēlāk tiktu reabilitēta ar uzviju – atdzimstot 1950. – 1960. gadu mākslinieku darbos. Te sava loma bija ne vien zināmajai “franču grupai” (Maija Tabaka, Jānis Krievs, Imants Lancmanis u.c.), kuri remdēja slāpes pēc citādās glezniecības Ļeņingradas un Maskavas muzejos, bet arī individuāliem meklējumiem (Biruta Delle), vai atsevišķiem, spilgtiem ietekmju paraugiem (Rita Valnere). Ar trešo vilni un Sezana reabilitāciju izstāde tiek noslēgta, jo kopš šī brīža sekošana Eksas vientuļniekam kļūst par autoru individuālu izvēli, kurai nav noilguma, jo viņa iedibinātie glezniecības principi ir modernisma pamatā.
Ar vairāk nekā 20 gleznām no Zuzānu kolekcijas izstādē izcelti skaisti piemēri Latvijas un Sezana glezniecības saskarsmē. Ekspozīciju papildina uzziņas par latviešu satikšanos ar Sezana darbiem, kā arī iespēja iepazīties ar Eksas vientuļnieka attīstīto glezniecības valodu.
Izstādes kuratore Sniedze Kāle.
8. augustā plkst. 18.00 izstāžu zālē notiks mākslas doktores Nataļjas Jevsejevas lekcija “Pola Sezana ietekme un sezanisms Latvijas glezniecībā 20.gs. pirmajā pusē”.
Izstāde instalācija “Krēslā”
Lauras Prikules un Evas Vēveres izstāde “Krēslā” ir instalācija - pieredzes telpa, kas uzdod jautājumus par vērtību veidošanās mehānismiem. Ar ko noliktava atšķiras no kolekcijas? Vai māksla pastāv, ja uz to neskatās? Kurā brīdī mākslas priekšmets kļūst par aizmirstu noliktavas inventāra vienību?
“Izstāde pievēršas dažādiem uzkrājumiem, revidējot gan personīgo pieredzi, gan mākslas vēstures uzslāņojumus. Aktivizējot materiālu no konkrētas noliktavas industriālā teritorijā, par intereses objektu kļūst kolekcionēšanas prakse. Taksonomijas metodes prevalē jauna satura veidošanā. Sistēmiska klasifikācija ļauj nonākt pie nepieciešamā rezultāta. Ikdienas priekšmeti iegūst simbolisku jēgu, mākslas priekšmeti - piezemētu saturu. Tas ir punkts, kad skatītājs nonāk krēslā/krēslā.” (L.P., E.V.)
Telpas instalācija apvieno priekšmetus no reālas mākslas kolekcionāra noliktavas, videodarbs ietver pārdomas par glezniecību kā vizuālās mākslas “augsto” mediju, bet asociatīvās kārtīs nokļūst Zuzānu kolekcijas mākslas darbi un noliktavu priekšmeti. Izstādes nosaukums apspēlē vārda “krēslā” divējādās nozīmes – tronī sēdošā varas pozīcijas un klīšanu pa neziņas krēslu, šajos tēlos aicinot iejusties arī izstādes skatītājus.
Laura Prikule (1977) pēc bakalaura studijām Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) maģistra diplomu ieguva Sanfrancisko mākslas institūtā, bet Eva Vēvere (1981) ir ieguvusi maģistra grādu glezniecībā LMA. Mākslinieces kā radošs duets sadarbojas kopš 2009. gada, veidojot “Poētiskā Robotisma” projektus, izstādes, akcijas un performances.
Eva Vēvere un Laura Prikule 26. jūlijā plkst. 18.00 piedāvās ceļojumu caur attēlu kolekciju spēles formā, bet 22. augustā plkst. 18.00 paredzēta Raivja Sīmansona lekcija par kolekcionēšanu kā identitāti formējošu mehānismu.
Izstādes kuratore Līga Lindenbauma.
