Viens no starptautiski pazīstamākajiem igauņu māksliniekiem Jāns Tomiks pēc desmit gadu prombūtnes atkal iegriezies Rīgā. Mūkusalas mākslas salonā skatāma viņa personālizstāde “Žestu teātris”, kurā izstādīti gan jauni un jau zināmi videodarbi, gan grafikas, gan jaunas gleznas un pirmais tēlniecības darbs.
“Jāna darbiem ļoti raksturīgi tas, kas viņš tajos iepin autobiogrāfiskus momentus, lietas vai intonācijas no savas dzīves. Otrs ir tas, ka viņš nevairās no riskantām tēmām,” stāsta Mūkusalas Mākslas salona izstāžu kuratore Līga Lindenbauma.
Viņa rāda mākslinieka tēlniecības darbu “Viesis no Tongo”: “Viņš risina jautājumu par eiropiešu vai Rietumu civilizācijas bailēm no jaunā emigrācijas viļņa, par fobiju no bēgļiem. Savukārt tajā glezniecības darbā atsaucas uz glezniecības studiju pieredzi un reālismu kā galveno formu.”
Savos videodarbos Jāns Tomiks bieži runā par nāves tēmu, attiecībām un seksualitāti. “Šis darbs ir veltīts Jāna brālim, kas mira agri nelaimes gadījumā. Un darbs prasījis no paša autora lielus sagatavošanās darbus, jo cilvēks, kas tur lec, ir pats Jāns. Lai šo videodarbu uzņemtu, viņš gājis speciālos lēkšanas kursos un mācījies, kā pareizi nolekt, jo tas augstums ir astoņi metri,” zina stāstīt Lindenbauma.
Turpat Mūkusalas māksla salona augšstāvā atvērta vēl viena izstāde - ar izaicinošo nosaukumu “Porno”. Tajā ir darbi no Zuzānu kolekcijas. Bet nemeklējiet tajā klaju pornogrāfiju – izstādes nosaukums ir spēle ar vārda “porno” nozīmi, bet pati izstāde ir par skatīšanos.
“Mēs esam diezgan konservatīvi, tādu īpaši asu pornogrāfijas atveidu nav īpaši daudz. Turklāt ir mūžīgā diskusija, vai pornogrāfija un māksla ir savienojamas lietas, šīs izstādes kontekstā man šķita, ir vērts skatīties, kas paliek pāri no pornogrāfijas, kad atmet kailumu,” saka izstādes kurators Valts Miķelsons.
Izstādes iekārtojums veidots, spēlējoties ar mākslas darbu izvietojumu un kontekstu, izvēloties portretus, kuru skatiens seko skatītājam, kuri atbilst izstādes kuratora koncepcijai par pornogrāfijas uzplaukuma stilistiku, tēliem, simboliem un sižetiem.
“Tās atsauces paliek. Abas šīs gleznu rindas, kas diezgan tuvu atbilst tam, kas bija izplatīts internetā 90.gadu beigās. Tur bija erotisko vai pornogrāfisko attēlu galerijas, kuras bezmaksas versijā parasti sastāvēja no kādiem sešpadsmit attēliem un kuru sižetu attīstība bija diezgan līdzīga – sākumā bija apģērbta modele, tad primitīvi stilizēts konteksts, un vēlāk viņa kļuva kailāka un sižets pazuda. Vēl viens no aspektiem, sevišķi vēlāku laiku pornofilmās, bija triviālie sižeti.
Ja ar šādu skatu meklē darbus kolekcijā, var atrast daudz divdomīgu gleznu.
Kaut vai Miervalža Poļa pusceptās olas, kas gan attēlu, gan nosaukuma līmenī latviešu valodā ietver zināmu divdomību. Vai klusās dabas ar dīvaini izvietotiem dārzeņiem, kas, iekļautas izstādē ar nosaukumu “Porno”, iegūst nozīmi, kuru to autori, visdrīzāk, nav iecerējuši,” stāsta Miķelsons.
