Māksliniece Sandra Krastiņa skatītājiem pavērs durvis katram uz sevi pašu. Personālizstādei galerijā “Māksla XO” viņa izvēlējusies nosaukumu “Viena vienīgā vienība”, kas neesot nekas cits kā mēs katrs pats. Simboliskiem, baltiem sieviešu kleitu tēliem pretstatā – pandēmijas laika sarkanie, pašizolācijā saulrietu vērojošie silueti.
"Baltai kleitai ir visiem zināma simboliska nozīme: vai tā ir līgavas kleita, vai kāzu naktskrekliņš, vai jaunavu brunči balinātie. Bet mans darbs nav par kleitām, mans darbs ir par cilvēku – sievieti ar vārdu, kas valkā šo kleitu," teic māksliniece. "Izstādes nosaukums ir “Viena vienīgā vienība”, kas ir gan par mani, par tevi, par viņu. [..]
Mēs katrs sev esam viens, bet tai pašā laikā viens ir uzskaites vienība, tabula, statistika."
Māksliniece izstādi veidojusi divus gadus, tas ir bijis pandēmijas laiks: "Gleznojot balto kleitu ciklu un domājot par šīm man nezināmajām sievietēm, es nonācu pie vēlmes gleznot nevis, kā izskatās, bet kā cilvēks jūtas pandēmijas laikā. Kad viņš atkal ir viena vienīgā vienība, kura var pārvērsties statistikā."
Māksliniece Sandra Krastiņa pieder pie 20. gadsimta astoņdesmito gadu jauno, sociāli aktīvo mākslinieku grupas “Maigās svārstības” – kompānijai, kas mainīja sabiedrības priekšstatus par latviešu tradicionālo glezniecību. Tolaik mākslas kritiķi izkristalizēja jēdzienu “sieviešu glezniecība”, jo Sandras Krastiņas, Ievas Iltneres, Aijas Zariņas, Frančeskas Kirkes un Daces Lielās darbos bieži bija sastopami sieviešu tēli. Pēdējos gados viņa glezniecībā izmanto tēlus ar simbolisku nozīmi – baltie krekli, bullis vai kā šoreiz – baltās kleitas un jauns atradums – uniseksa simbols.
"Baltie krekli ka maskulinitātes, šā laika sociālā statusa kods jau ir mana tēma. Gleznojot baltās kleitiņas, tas būtu kā sievišķības simbols, netveramais… Un, tik ilgi strādājot pie tā cikla, pēkšņi nonācu, ka ir taču arī T krekli, kas ir unisekss, ko visi valkājam, kam nav dzimumidentitātes, bet kas ir skaidra laika zīme," skaidro māksliniece.