Grūbe nodzīvoja 96 gadus, bet ir piedzīvojis tikai divas personālizstādes – vienu Latvijā un vienu Amerikā. Tāpēc var teikt, ka mākslas vēsturē viņa personība skatītājiem tiek atklāta pirmoreiz.
Mencendorfa namā iekārtota izstāde kā jauns atklājums mākslas vēsturē – ceļojums viena mākslinieka daiļradē, kas mākslas vēsturniekam Guntim Švītiņam aizsākās ar gleznu, ko viņam deviņdesmitajos gados atnesa uz muzeju parādīt.
“Par viņu mēs runājam tāpēc, ka par viņu nezina neviens. Ne Latvija īsti zina, ne pasaulē, Amerikā, kur viņš dzīvoja. Tillberga skolnieks, beidzis Tillberga figurālo meistardarbnīcu, profesionāls mākslinieks, figurālists, portretists, kurš dzīvojis Kuldīgā no 1932. gada līdz 1944. gadam,” skaidro izstādes kurators, mākslas zinātnieks Guntis Švītiņš.
Latvijā par Kārli Grūbi esot zināms maz, jo 1940. gada 14. jūnijā viņš Kuldīgas Valsts ģimnāzijai svinīgā pasākumā uzdāvinājis valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un dzejnieka Viļa Plūdoņa portretus, stāsta Švītiņš. Šis arī esot iemesls, kāpēc padomju okupācijas laikā Grūbi sāka represēt un viņa darbus – likvidēt.
Savas dzīves laikā Kārlis Eduards Grūbe sarīkojis tikai divas personālizstādes. Vienu Latvijā – pirmās brīvvalsts laikā 1934. gadā Kuldīgā, otru – Amerikā – 1972. gadā Portlandē, Masonu templī.
Otrā pasaules kara laikā Grūbes ģimene bija spiesta doties bēgļu gaitās, un viņš nonāca Anglijā. Tā kā Grūbe zināja sešas svešvalodas, viņš sāka strādāt par tulku noslēpumainā organizācijā – speciālajā vienībā. Tas māksliniekam pavēra iespēju apceļot visu pasauli, pārceļoties uz dzīvi Amerikā.
“Būdams students, Kārlis Grūbe bija rets eksemplārs mākslas vēstures kontekstā, jo viņš prata gleznot gan tā, kā viņš pats gribēja – šeit Strenčos viņa māsas dārzā, kur dzīvoja viņa vecāki – gaiši, impresionistiski bieži vien gleznoti, brīvi, eksperimentēti,” uzsver Švītiņš.
Izstādes lielāko daļu veido darbi no Anša Grūbes privātkolekcijas, kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fonda, Zuzānu kolekcijas, Cēsu instruktorskolas un Teātra un mūzikas muzeja krājuma, kurus restaurējusi Līga Jansone. Viņa uzgleznojusi arī Grūbes diplomdarba “Svinīgais solījums” atdarinājumu.
“Diplomdarbs glabājās Kara ministrijas Latviešu virsnieku klubā Rīgā, tur atradās līdz 1940. gadam, ienāk iekšā padomju karaspēks, un viss tiek noārdīts, un gleznas atrašanās vieta nav zināma,” par gleznas likteni stāsta Švītiņš. “Pamazām sameklējām šīs figūras, kuras saistītas ar diplomdarbu (1930. gadā), tālākā ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības krājuma darbs, glezna ar mācītāju – no privātkolekcijas un instruktora figūra atrodas Cēsīs, Nacionālo bruņoto spēku instruktoru skolas īpašumā. Visa šī izstāde ir viens ceļojums, lai savāktu visu kopā.”
