Melnā saule, pandēmija un darbnīca Ņūdžersijā. Saruna ar mākslinieku Artūru Virtmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Artūrs Virtmanis ir viens no latviešu māksliniekiem, kurš šobrīd dzīvo un strādā ASV. Februāra sākumā galerijā Bastejs tika atklāta viņa darbu izstāde “Saule nezin cik tā tumša / Šīs pasaules putekļos”. Tajā mākslinieks savai izpratnei par mikro un makro pasauli pretnostata Raiņa filozofiju. Tas ir sava veida apokaliptisku nojautu un idealizētu augstāku stāvokļu dialogs. Turklāt mazā, puteklim pielīdzināmā pasaule mākslinieka darbos spēj ietekmēt globālus procesus.

Dažas dienas pēc izstādes atklāšanas Rīgā ar Artūru Virtmani tikāmies viņa darbnīcā Ņūdžersijā. Februāra sākumā par Covid-19 izplatību ne Amerikā, ne Latvijā nekāda masveida satraukuma vēl nebija. Ņujorkā un tās piepilsētu ielās plūda cilvēku straumes, un tikai tālajā Ķīnā bija sācies kaut kas pietuvināts apokalipsei.

Tagad situācija ir mainījusies, tādēļ, pirms sāku rakstīt par mūsu tikšanos pirmspandēmijas laikā, vēlreiz sazinājos ar Artūru Virtmani un vaicāju par mākslinieka ikdienu šodien un stāvokli viņa pilsētā. Zinot, ka pagājušajā nedēļā Ņūdžersijas pašvaldība ieviesa komandantstundu un stingrus karantīnas ierobežojumus.

“Ņūdžersijā šobrīd dzīve ir interesanta,” stāsta Virtmanis. “Ieslēgties uz trijām nedēļām darbnīcā un nodoties darbam man ir pierasta lieta. Bet tagad to sāk darīt arī visi pārējie cilvēki, un tas jau paliek interesanti. Sajūta ir dīvaina. Šī sociālās distancēšanās stratēģija... Izejot ārā, saproti, ka baidies no citiem cilvēkiem. Baidies tuvoties, pieskarties virsmām... Tas ir kas neparasts.

Vai man ir vēlme kaut kā reaģēt uz šiem globālās pandēmijas notikumiem? Es nodarbojos ar entropijas meklēšanu caur mākslu, un šī globālā krīze ir spilgta ilustrācija tādiem procesiem.

Mēs redzam, kā brūk cilvēces iedibinātā kārtība,” secina mākslinieks.

“Nevēlos nodarboties ar publicistiku vai žurnālistiku mākslas laukā. Bet, kad skatos uz saviem pēdējā gada laikā tapušajiem darbiem, piemēram, melno Sauli, tad tos varētu tulkot kā darbus, kas tapuši masīva notikuma priekšnojautās. Manas instalācijas un citi darbi runā par lietu trauslumu, cik viss ir gaisīgs zem šīs melnās Saules. Bet es nejūtos kā mākslinieks, kurš piesauc nelaimes. Tieši otrādi – tie ir gaismas meklējumi tumsā.”

Februāra sākumā Artūrs Virtmanis mani un LTV operatoru Zigurdu Eicēnu uzaicināja paviesoties savā darbnīcā Ņūdžersijā. Tā atrodas senā kokvilnas manufaktūrā. Ielā, kur Džims Džārmušs savulaik filmēja “Spoku suns: Samuraja ceļš”. Nedaudz pastaigājot pa rajonu, nav šaubu, ka Džārmušs visai precīzi filmā ir iepūtis tā auru un ritmu. Artūra darbnīcas blakus telpās darbojas galdnieki, arhitekti, kafijas grauzdētāji un citi mazā biznesa darītāji.

Kā pienākas mākslinieka darbnīcai, tajā ir ruļļi un ķīpas ar materiāliem, iesākti mākslas objekti, antikvāras lietas. Viss, kas māksliniekam rada iedvesmu un var noderēt darbā. Arī izmantotu materiālu atgriezumi, kas nereti pārtop citos mākslas darbos.

“Mēs ieslēdzam sevi tādā kā režģītī. Mums ir nodoms, mēs ar to kaut ko darām, un tas režģis izslēdz daudzas citas iespējas. Šis ir veids, kā to režģi pabīdīt nost,” skaidro Virtmanis un, kārtojot lielus papīra atgriezumu laukumus, meklē jaunas formas.

Viens no Virtmaņa objektos biežāk izmantotajiem elementiem ir melna Saule vai melnas planētas. Daudzās viņa instalācijās un zīmējumos šo kosmisko objektu attēlošanā tiek izmantoti ogles putekļi. Te ir arī slēpta nozīme – ogleklis ir ķīmiskais elements, kas ietilpst visu organisko vielu sastāvā.

“Mēs visi zinām apzīmējumu “tumšā matērija”.

Man tas ir diezgan būtiski – kā zīmēt gaismu ar melnu ogli. Ogle ir arhaisks materiāls, tiešs un nepastarpināts. Zīmējums sanāk kā negatīvā izvērsts materiāls, bet man patīk šis pretējais.

Izvēršot kaut kādas jēgas vai attēlus, mēs ieraugām lietas savādāk. Nofotografētas Saules negatīvā mēs redzam milzīgu melnu pleķi. Lai gan tā ir tā pati Saule. Bet tad, kad mēs šo lielo elementu samazinām, iegūstam punktu.

Katra zīmējuma pamatā ir divi elementi – punkts un svītra. Bet nozīme ir ne tikai zīmējumā. Trīs “melnas saules” varam skatīt kā trīs punktus. Pievelkot tām klāt līnijas, iegūstam signālu SOS. Vārdusakot, tas ir interesanti, kā zināmi tēli paliek par informācijas nesējiem.”

Virtmanis atzīst, ka pieder pie tiem māksliniekiem, kuri savos darbos mēģina iekodēt vairākas nozīmes. “Tas ir kā jaukt pēdas,” viņš stāsta. “Mans atskaites punkts ir Pablo Nerudas [čīliešu rakstnieks] dzeja, kas ir pārblīvēta ar metaforām. Tu lasi, un pēc dažām rindām vairs nesaproti, par ko ir runa. Tajā ir tik daudz jēgu. Tomēr beigās tu iegūsti skaidrību. Cita veida skaidrību, kas veidojas no daudzslāņainām, šķietami sarežģītām lietām.”

Mākslinieks stāsta, ka Latvijā viņa mākslu mēdz dēvēt par amerikānisku, jo tā ir ekspresīva un pat agresīva.

Savukārt Amerikā viņš ir tas, ko sauktu par Eiropas mākslinieku. Darbos esot pārāk daudz jūtu un nozīmju slāņu.

Vaicāju, cik būtiska nozīme ir tam, kur top šie mākslas darbi?

“Ir tāda morfiskās rezonanses teorija. Tā ir par informācijas lauku, kurā esam iegremdēti. Informācija, ar kuru strādājam, ir kā apkārt esošs mākonis. Pašiem nezinot, mēs esam tam pieslēgti. Ja es radītu mākslu, piemēram, Rīgā, Āgenskalnā, tā būtu cita māksla. Tas nenozīmē, ka tā būtu sliktāka vai labāka, bet tas būtu kaut kas cits.

Ja skatāmies praktiskā līmenī, tad šeit ir savas priekšrocības. Piemēram, Latvijā nevar nopirkt konkrētas kvalitātes vai izmēra papīru. Jā, to var pasūtīt, bet tad sanāks daudzreiz dārgāk. Es maz lietoju standarta materiālus, kādus izmanto mākslinieki. Ogle būtībā ir vienīgais. Ja no tā “izkāpj ārā”, tad Latvijā iespēju ir mazāk. Vienkāršs piemērs. Es lietoju melnu papīra līmlenti, un Latvijā tāda vienkārši neeksistē. Var pasūtīt no Vācijas, bet tad viens rullītis maksās 50 eiro. Bet, ja man vajag puskilometru vai kilometru, tad saskrien baigās summas. Šeit to var nopirkt veikalā relatīvi lēti.

Tomēr nezinu, vai šādi praktiski piemēri ko fundamentāli maina. Mēs strādājam ar to, kas ir pieejams. Diez vai pieejamais papīrs vai līmlente mainīs māksliniecisko procesu.”

Runājot par Ņujorkas mākslas vidi, Virtmanis stāsta par mākslas pārsātinātību un simtiem galeriju, kurās saplūst māksla no visas pasaules. Tomēr arī šo aspektu vajadzētu uztvert kritiski.

“Jā, te ir tie pasaules superstāri. Tepat galerijās viņi izstādās, tepat var viņus satikt un ar viņiem parunāt. Tajā pašā laikā tas ir kā aiz stikla sienas.

Manuprāt, Ņujorkas pārsātinātība ar mākslu nebūt nav pozitīvs aspekts mākslinieka darbībai. Tas var nostrādāt kā paralītiskā gāze.

Te ir tik daudz mākslinieku, ko tad es vēl te ņemšos. Galerijās ir darbi par tūkstošiem un miljoniem.

Tas, protams, var būt arī iedvesmas avots, uz kuru tiekties. Jo, piemēram, Latvijā ir jūtama griestu problēma. Ja tu tā pacenties, tad visai ātri sasniedz griestus. Šeit it kā tāda problēma neeksistē. Bet te ir cita – tu visu laiku esi pie grīdas. Tā kā - kas ir labāk?”

Neskatoties uz to, Artūrs Virtmanis līdz šim sevi ir pierādījis kā visai ražīgs mākslinieks ar pietiekami noslogotu izstāžu grafiku.

“Es mēģinu to darīt, cik daudz varu. No vienas puses varbūt ar naivu domu, ka kvantitāte pāriet kvalitātē. No otras – tas ir kā vingrinājums, kā vijoles spēlēšana katru dienu. Kā mākslinieks es nedzīvoju, lai taisītu izstādes. Tomēr izstādes strādā kā katalists, lai noformulētu idejas un kustētos tālāk.

Man patīk izstādīties Latvijā. Tur ir daudz radu, draugu, atbalstītāju, kritiķu un laikam arī nīdēju. Kaut gan arī šeit man ir draugi, bet tā sajūta ir savādāka. Pēdējos gadus man ir laba sadarbība ar Laikmetīgās mākslas centru. Vairākas reizes esmu strādājis Cēsīs.

Es nedzīvoju ar dogmu, ka izstāde Ņujorkā būtu vērtīgāka par izstādi Latvijā.

Tā kā, ja es esmu Latvijā, tad vienmēr tur kaut ko izdaru, nevis nosēžu bārā “Bolderāja” vai “Che”... Kaut gan to arī šad tad daru. Bet papildus tam es labprāt radu kādu darbu.”

Mūsu sarunā marta vidū, kad pasauli jau sāka paralizēt Covid-19, Virtmanis atklāj, ka grasās neturpināt darbu esošajā darbnīcā un vispār ASV. Pandēmijas ietekmē ir apstājušies Amerikā iesāktie projekti, tādēļ viņš nopietni pārdomā iespēju atgriezties Latvijā. Vismaz uz pusgadu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti