Pašlaik Ādažu Kultūras centrā un Alūksnes muzejā skatāmas Leo Kokles darbu izstādes, ko veidojuši Leo Kokles tuvinieki un novadnieki, piedaloties Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam un Mākslinieku savienības galerijai.
Alūksnes muzejs var lepoties ar istabu, kas iekārtota kā Kokles mākslinieka darbnīca – neliela, mājīga telpa, kurā satilpst visi Kokles māsas Ainas Ķirķes dāvinātie vairāk nekā 20 darbi. Šeit skatāmi gan agrīnie, gan stipri atšķirīgie vēlāka laika darbi. Gleznu tēmas – sākot no vecmammas portreta, beidzot ar sportu, kas Koklem bijisi tuvs, īpaši šahs. Muzejā apskatāmas arī memoriālas lietas – galdiņš, klavieru ķeblītis.
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne teic, ka viņai 20. gadsimta otrās puses glezniecības kopainu veido Leo Kokles gleznotais komponista Raimonda Paula portrets. „Tur ir tā suģestija, īsta mākslinieka dvēsele, ko Kokle pamanīja jau teju pirms 50 gadiem - to Paulu, kādu mēs viņu redzam un pazīstam šodien.”
Un kas māksliniekam var būt vēl lielāka laime, ja teju vairāk nekā pusgadsimtu pēc viņas reālās esības viņa esība ir tik spoža un apliecinoša, kāda tā ir šodien,” uzsver Burāne.
Mākslas zinātniece ir pārliecināta – 20. gadsimta otrās puses glezniecības strāvojumu aizsāka tieši Leo Kokle.
„Kad runā par tā saucamo skarbā stila periodu latviešu mākslā, tiek minēta tā paaudze, kas saistīta ar Vili Ozolu, Induli Zariņu, Borisu Bērziņu, un nekad netiek pieminēts Leo. Man tas nešķiet taisnīgi, jo patiesībā šo izteiksmes līdzekļu arsenālu jau 1953., 1954. gadā aizsāka Leo,” skaidro mākslas zinātniece.
„Viena no tām lietām, kas ir absolūti būtiska māksliniekam – vai viņš ir stingri savā paaudzē, vai ir domubiedri, kolēģi, kas iet ar tevi kopā, kas attīstās ar tevi kopā un tevi saprot. Leo lielā mērā bija viens,” teic Burāne. Viņa stāsta, ka Kokles galvenā tēma mākslā bija portrets, cilvēks, attieksmes, sajūta, līdzpārdzīvojums.
Tā ir tā lielākā mācība, ko viņš mums atstājis - cilvēku mīlestība,” tā Burāne.
Kino un teātra māksliniece Večella Varslavāne neatminas, kur nonācis viņas Kokles gleznotais portrets, bet niansēs atminas, kāds tas bija: „Kā parasti - brūns džemperis, zaļganpelēka seja, oranžas lūpas, sarkanīgi mati un rūtaini svārki.” Par Kokli viņa saka – tā bijusi draugošanās, kas viņam nemaz netraucēja strādāšanā.
Tur varēja ņirgāties, ākstīties, bet viņš stāvēja pie molberta un gleznoja,” atminas Varslavāne.
Kokle no dzīves aizgāja 1964. gadā neilgi pēc savas personālizstādes.
Par izstādi pats mākslinieks teicis: „Domāju, ka visi, kas skatījuši manu izstādi, varēs piekrist, ka manā mākslā vistuvākais ir cilvēks. Tā nav nejaušība, jo es mīlu cilvēku. Cilvēks taču ir tas, kas rada vērtības, veido dzīvi, mūsu šodien un rītdienu, kas ir tik atšķirīga no vakardienas. Mūsu cilvēks ar savu spēku, prātu un mīlestību spēj veikt patiešām neaptveramus, grandiozus darbus, tas redzams ik uz soļa. Gleznās vēlējos atainot savus laikabiedrus, galvenokārt atklājot viņu iekšējo pasauli. Tie ir gaiši, optimisma pilni tēli.
Portrets man ir un paliks kā virzošais darba žanrs, jo te ir bezgalīgas iespējas radoši meklēt, lai dotu paliekošus tēlus par mūsu cilvēku un laikmetu. Protams, mīlu gleznot arī dzimtenes ainavas, ziedus un kluso dabu, parādot to skaistumu, kur cilvēks dzīvo un kas apņem viņu. Tātad cilvēks skaistumam un skaistums cilvēkam. Šī mērķa dēļ man gribas dzīvot un strādāt,” sacījis Leo Kokle.
