“Tas ir, no kurienes es nācis; skolas bija savādākas, tas ir ieķēries manī,” stāsta Māris Bišofs.
“Es iemācījos lepoties ar to, kas esmu latvietis, Amerikā. Es arī nāku no Padomju Savienības, kur viss bija citādi, cilvēkiem ieaudzināja pakļāvību un melīgu izpratni. Man šķiet, ka tas šodien traucē visai Latvijai. Ceru, ka esmu no tā ticis vaļā. Jā, es cienu visu latviešu senatni, tas ir, no kurienes esmu nācis,” turpina Bišofs.
Māris Bišofs dzimis 1939. gadā Rūjienā. 1954. gadā pēc Auces vidusskolas 7. klases pabeigšanas viņš iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļā, pēc tam studēja Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtas nodaļā. Jau studiju gados mākslinieks apzināti pievērsās ironiskajam zīmējumam, un pirmie šāda veida darbi publicēti 1963. gadā žurnālā “Dadzis”. Pēc trim gadiem viņš devās uz Maskavu, kur veidoja grāmatu noformējumus, ilustrācijas un pasūtījuma darbus dažādām izdevniecībām, tad 1972. gadā kopā ar ģimeni emigrēja uz Izraēlu.
Izraēlā Bišofs ātri kļuva par atzītu un pazīstamu mākslinieku, tika sarīkotas arī divas personālizstādes Telavivas un Jeruzalemes muzejos. Izraēlā tika publicētas arī viņa pirmās trīs zīmējumu grāmatas “The Exhibition”, “Encounters” un “Sexercises”.
Pēc Izraēlas perioda Māris Bišofs divus gadus pavadīja Parīzē, starptautiskajā mākslinieku centrā “Cité Internationale des Arts”. Pēc Parīzē pavadītā perioda 1984. gadā viņš dodas uz ASV un sāk zīmēt ilustrācijas turienes laikrakstiem. 2003. gadā Bišofs atgriezās Latvijā un zīmē ilustrācijas laikrakstam “Diena”, žurnāliem “Rīgas Laiks” un “Ir”.
Kam vispirmām kārtām jāsaka paldies par viņa biogrāfijas raibumu un sasniegumiem?
“Es vienmēr satiku tos cilvēkus, kurus man vajadzēja satikt, lai es kļūtu mākslinieks,” atzīst Bišofs.
Viņš atminas kādu skolas direktori, kas gleznojusi uz stikla, citu, kas zīmējis dabā. Tie bijuši pirmie soļi.
“Tad bija Lietišķās mākslas vidusskola, akadēmija. Lietišķās mākslas vidusskolas laikā iepazinos ar Tīdemani [mākslinieks Jānis Tīdemanis], viņa sievu, kuras mājās bija visas Tīdemaņa gleznas. Viņa man daudz izskaidroja. Viss beidzās Telavivā, kur es sarīkoju pirmās izstādes, mani interesēja satīriskais zīmējums, ko es nesaucu par karikatūru. Uzskatu, ka tie ir zīmējumi ar ideju, ka tur ir ideja vienmēr, kādreiz varbūt neskaidra,” stāsta Bišofs.
Bišofs arī min, ka Amerikā viņa lielākie sasniegumi bija izdevuma "Time Magazine" vāki.
“Lielākais prieks man ir tagad – sēdēt mājās, nevienu darbu nedarīt, pašam zīmēt, kas man patīk, Te to var redzēt. "Facebook" ir mana izstāžu vieta,” bilst Bišofs.
Šobrīd mākslinieks nevar iztikt bez zīmēšanas un tikai tagad var sevi saukt par mākslinieku.
“Nekad mūžā nebiju īsts mākslinieks; kad mācījos Mākslas akadēmijā, mēs sēdējām ar Bruno Vasiļevski, Juri Pudānu, pa kafejnīcām staigājām, es nebiju nopietns cilvēks. Tagad es domāju, ka esmu mākslinieks, jo es bez tā nevaru dzīvot.
Zīmulis, lētākais papīrs, un dragāju visu laiku. Vakarā kaut ko uzzīmēju, nometu, no rīta skatos, o, tas ir forši, varbūt drusku piestrādāju, varbūt ne. Tā es tagad darbojos,” atklāj Bišofs.
Bišofs vērtē, ka savulaik zīmējumos viņam bijis svarīgs idejiskais vēstījums, ka pasaule ir baigi riebīga.
“Tas bija no Padomju Savienības nākot, kur cilvēks bija pārvērsts par neko. Tie bija mani sākuma zīmējumi. Tagad tā tēma zudusi. Tagad mani mazāk interesē ideja, vairāk interesē plastika, kompozīcija. Humoru man nemaz katru reizi nevajag izdomāt. Es tā jocīgi vienmēr zīmēju,” par sevi norāda Bišofs.
No Kanādas uz izstādes atklāšanu bija ieradusies arī mākslinieka meita Katerina, kura ieguvusi mākslas zinātnieces izglītību. Kā viņa uztver tēva darbus?
“Mūsu attiecības lielā mērā balstās mākslā, tostarp arī viņa radītajā. Kādu laiku es augu ar abiem vecākiem, tad viņi izšķīrās. Paps man rakstīja vēstules un allaž tur iekļāva kādus zīmējumus. Līdz ar to viņa zīmējumi man vienmēr izsauc kaut kādas ļoti personiskas atmiņas par bērnību,” stāsta Katerina. “Šobrīd, ciemojoties pie viņa mājās, es pamanīju, kā viņš visās vietās atstāj piezīmītes, lapiņas, telefona numurus – daži cilvēku vārdi un viņu numuri uzrakstīti pat kaligrāfiskā stilā. Tagad tāpat notiek ar maniem bērniem – viņi vienmēr saņem no vectētiņa dzimšanas dienās apsveikumus, kuros ir kāds zīmējums vai komikss viņam raksturīgajā stilā.”
Māra Bišofa darbi galerijā "Low” skatāmi līdz 11. oktobrim.
