Māris Bišofs iecerējis ilustrēt sakāmvārdus

Mākslinieks Māris Bišofs intervijā Latvijas Radio atklāj, ka par izstādēm šobrīd nedomājot, bet ir iecerējis veidot zīmējumus latviešu sakāmvārdu grāmatai.

Tā nebūs liela grāmata, iecērēta krāsaina, - atklāj mākslinieks, stāstot, ka pašu parunu grāmatā nebūs daudz - "varbūt kādas 45, bet par katru ir kāds zīmējums" mākslinieka īpašajā veidā.

"Ne jau tieši [tas], kas parunā teikts, bet kāda blakus doma jeb kaut kas tāds, kas liek uz to teicienu paskatīties no otras puses," skaidro Bišofs, uzsvero, ka ideja viņam ir, taču viņš nezinot, kā būs ar grāmatas publicēšanu.

Mākslinieks stāsta, ka katrs publicētais zīmējums ir kā izstāde. Iespējams, tas skan lecīgi, taču tā viņš uzskata.

Šobrīd mākslinieka darbi skatāmi laikraksta „Ir” elektroniskajā versijā, žurnālā „Rīgas laiks”, un zīmējumu grāmatās "Mana Latvija". Savulaik viņa darbi publicēti "Time", "Newsweek", "The New York Times", "The Rolling Stone Magazine".

Mākslinieks atzīst, ka latviskā tēma viņam ir tuva un daudzos viņa zīmējumos var saskatīt latviskus akcentus - Rīgas ainavas, latviešu tautu dēlus. Un pats lepojas ar to, ka ir latvietis un audzis latviskā atmosfērā, lai gan netrūkst arī lietu, kas viņam šeit nepatīk.

„Tā ir mūsu zeme un mums viņa būtu jāmīl. To visas tautas dara. Es esmu nacionālists. Un tāpēc man tajos zīmējumos vienmēr ir latviešu tēma. Ir lietas, ko es te mīlu un ir lietas, ko es neieredzu šajā valstī, būdams patriots. Man daudz, kas šeit nepatīk. Bet man patīk, ka tā ir Latvija. Un man patīk, ka mums ir talantīgi jaunie cilvēki, kas, cerams, var nest kādas lielas izmaiņas tuvākā nākotnē,” nosaka mākslinieks. 

Māris Bišofs pēc ilgu gadu dzīvošanas Maskavā, Telavivā, Parīzē un Ņujorkā, un strādāšanas pasaules vadošajos preses izdevumos nu jau vairākus gadus atkal dzīvo Latvijā. Mākslinieks atzīst - esot jutis, ka viņa laiks Amerikā pagājis.

„Amerika ir ārkārtīgi dinamiska, viss mainās, nāk citi darba devēji, ar citu izprati, kompjūteru ēra, un tie, kas nāk jauni, viņi nāk ar jaunām idejām. Es jutu, ka paliek mazāk darba, uz izdomāju, ka es gribu atpakaļ, jo es te vienmēr gribēju dzīvot. Man bija skaudība, kad es atbraucu vasarās, ka mani draugi te dzīvo un, ka es te neesmu,” atzīst Bišofs. 

Stāstot par Amerikā pavadīto laiku, mākslinieks uzsver, ka tas nav bijis viegls. Iesākumā visiem bija jāpierāda, uz ko esi spējīgs, bet pārliecība par saviem spēkiem un neatlaidīgs darbs palīdzēja to īstenot.

„Uz Ņujorku brauc visi labākie no visas pasaules, tur tas nav tik viegli, bet man tas diezgan labi izdevās. „The New York Times” avīzē, es nostrādāju vairāk nekā 20 gadus. Pirmie gadi bija ļoti grūti, jo tev jau jāpierāda tiem cilvēkiem, kas tu esi. Es jutu, ka es to varu izdarīt. Bieži vien man bija nepatika, ka tie cilvēki nezina cik labi es to daru, bet ar laiku viņi novērtēja,” atminas Bišofs.

Mākslinieks atklāj, ka viņam ir īpašs talants, kas arī palīdzēja piesaistīt darba devēju uzmanību.

Ir tādi cilvēki, kas var izdomāt, bet nevar uzzīmēt, ir tādi, kas nevar izdomāt, bet var uzzīmēt, bet man ir tās abas īpašības apvienojušās, un to viņi ievēroja,” atzīst Bišofs.

Mākslinieks pats par saviem zīmējumiem nesmejas, bet gan izjūt prieku un profesionālu apmierinājumu, tādēļ grib, lai arī cilvēki pasmaida, jo viņa zīmējumi ir ne tikai jāskatās, bet arī jālasa.

„Mani zīmējumi nav tādi, ka nu smejas ha-ha-ha, mani zīmējumi ir tādi, ka cilvēki pasmaida, ja viņi saprot to zīmējumu, tad viņiem ir zināms apmierinājums arī uz to zīmējumu skatoties. Viņiem tur ir ideja iekšā,” nosaka mākslinieks, paskaidrojot, ka pats savus zīmējumus saucot nevis par karikatūrām , bet gan par „zīmējumiem ar ideju”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti