Alises Mediņas jaunās gleznas no 17. maija būs izstādītas galerijā "Jēkabs", bet skatītāji tās pagaidām varēs aplūkot tikai virtuālajā vidē. Gleznotāja neslēpj, ka viņai ļoti pietrūkst klātienes saiknes ar skatītāju, bet cerībā uz brīdi, kad tā atkal būs iespējama, viņa turpina aktīvi un regulāri strādāt. Un šobrīd klāt nācis vēl viens stimuls – pavasara atnākšana.
Par jaunāko darbu atmosfēru savā ziņā jau labi liecina to nosaukumi. Piemēram, "Citrondzeltena pēcpusdiena" un "Karaliski zilais vakars". Tā kā darbi tapa pēdējā pusgada laikā, tad dažos samanāmas arī ziemas noskaņas, bet kopumā tie visi ir ar cerību uz pavasari – tā atzīst pati Alise Mediņa.
Rīgas tajos redzama visos diennakts laikos, dažādos laika apstākļos, bet šoreiz varbūt skatīta ar nedaudz apcerīgāku skatu nekā līdz šim un arī no dažiem neierastiem rakursiem.
"Mēs sarunājām ar vienu drona operatoru, puisi, kurš fotografē ar droniem, ka viņš man palīdzēs paskatīties uz Rīgu no citiem skatu punktiem. Kā jau pilsētas gleznotāja, es daudzus Rīgas stūrus un nostūrus jau esmu redzējusi, bet ir daudz jumtu, kurus es vēl neesmu redzējusi. Tad es domāju – ja jau ir 21. gadsimts, kad šādas jaunas iespējas ir izgudrotas, tad tās ir jāizmanto un jāpaskatās uz pilsētu no tāda skatu punkta, ko es parasti ikdienā neredzu. Tā mēs palidinājāmies mazliet pa Barona ielu un sabildējām," stāsta māksliniece. "Jā,
es domāju, ka Rīga no visām pusēm – no apakšas un no augšas – vēl nemaz nav uzgleznota.
Es gan esmu visu dzīvi Rīgā dzīvojusi, bet kaut kur nepazūd tā sajūta, it kā es būtu tūrists. Tāda mazliet sajūsma, kad tu ej un domā – jā, bet tiešām tik skaisti! Man patīk. Es uzskatu, ka vēl pavisam nav uzgleznota šī pilsēta."
Elizabetes ielas stūris, skats uz izstāžu zāli "Arsenāls", parks pie operas un iela pie Nacionālā teātra – ir gleznas, kurās var nolasīt arī konkrētas vietas, bet pamatā Alises Mediņas gleznās Rīga ir tomēr vairāk noslēpumaina, kur arī konkrētais kalpo kā tēlains vispārinājums.
Alisei raksturīgā maniere ir gleznot Rīgu bez cilvēkiem, tā tas ir arī šoreiz, kaut gan gleznotāja piebilst, ka vienu brīdi, kad Rīga realitātē patiešām bija pavisam tukša, viņai nebija omulīga sajūta.
"Es gleznoju tādas klusās, mierīgās pilsētas ainavas bez cilvēkiem, bet tagad ir sajūta, ka tā ir patiešām noticis reāli, daudzviet ir tukšs, cilvēki nestaigā, un tad gandrīz vai gribas uzgleznot kādu baru ar cilvēkiem, pūļus, kuru nav. Tā laikam ir, ka mākslinieki pārsvarā grib to, kā nav," turpina Alise Mediņa.
Dažās gleznās redzama arī Venēcija un citas gleznotājas sirdij tuvas vietas, par kurām šobrīd var tikai pasapņot, bet kā Covid-19 laika ieguvumu viņa min daudz tuvākus, bet agrāk nekad neīstenotus ceļojumus.
"Šis gads ir iezīmējies ar to, ka ir pabraukāts tepat, pa to pašu Rīgu. Tad tu saproti, piemēram, ka tā īsti Juglā neesi bijis, atklāj, ka tur ir Strazdumuiža un vēl citi rajoni, tādas mazas apdzīvotas vietiņas apkārt Ķīšezeram. Vai, piemēram, Bolderājā tur ir tādas saliņas.
Īstenībā to paralēlo realitāšu ir diezgan daudz Rīgā.
Tu pats it kā dzīvo savā "burbulī" – vai tas ir centrs vai Pārdaugava, vai kas cits, un tad tev, piemēram, ir tāds stereotips, ka Ķengaragā gan laikam ir bīstami. Bet tad tu saņemies, aizbrauc un izrādās, ka tur arī ir jauka dzīve, cilvēki, pavasaris," skaidro Mediņa.
Dažkārt cilvēkiem mēdz būt priekšstats, ka Covid-19 laiks gleznotāju dzīvi jau neko daudz neietekmē, jo viņi taču var mierīgi turpināt strādāt savās darbnīcās, bet tas ir ļoti maldīgs priekšstats, jo gleznotājiem akūti ir vajadzīga saikne ar skatītāju. Internetā publicēts darbs ne tuvu nespēj uzrunāt tā, kā apskatāms klātienē.
"Tiešām ir liels iztrūkums saistībā ar atgriezenisko saikni, jo, protams, kad tu kaut ko radi, izliec no sevis, tu vēlies mazliet to enerģiju atgūt atpakaļ, ka tevi kāds uzmundrina. Es domāju, ka tas tā ir visiem radošiem cilvēkiem, ka ir vajadzīga atpakaļsaite," norāda māksliniece. "Lai tam stāvētu pāri, ir jābūt mazliet van Gogam. Viņš visā dzīves laikā kaut kādu vienu darbu pārdeva, un es nezinu, vai izstādes viņam vispār bija. Viņš bija stipri nenovērtēts dzīves laikā, bet viņš turpināja darīt. Nu, es godīgi teikšu, ka man bez tādas atpakaļsaites, pozitīva novērtējuma vai savu cilvēku satikšanas ir visai grūti strādāt. Tu nevari patikt visiem, bet vismaz tie cilvēki, kas ir tavējie, no viņiem noteikti vajag to atpakaļenerģiju iegūt. Bet, protams, iepriecina tas, ka šobrīd jau ir pavasaris un krāsas, kas ir vitāli svarīgas mums, vizuālajiem cilvēkiem, kam prasās pēc optimisma tiešām tīri fiziski krāsu veidā. Tas patiešām uzreiz stipri palīdz."
Galerijai "Jēkabs" ar Alisi Mediņu ir jau ilglaicīga sadarbība, un šo viņas jaunāko veikumu galerijas vadītājs Jānis Piesis vērtē kā nedaudz atšķirīgu no viņas ierastā rokraksta.
"Šajā darba cēlienā šķiet, ka tie darbi ir tādi smalkāk noskaņoti, tajos ir intīmāka gaisotne, pārdomas, tie ir šoreiz tādi ļoti smalki un jūtīgi. Mēs esam ļoti gandarīti, ka varam turpināt sadarbību un, kaut vai internetā, bet tomēr varam parādīt saviem līdzjutējiem Alises jaunos darbus. Jo mani vērojumi liecina, ka cilvēki šobrīd ir ļoti izslāpuši pēc mākslas un diezgan daudzi šobrīd izmanto pauzi savā dzīvē, pārmaiņas, lai pievērstos vairāk mākslai nevis tikai darba lietām un ikdienai, kā ierasts," saka Jānis Piesis.
