Subjektīvie mērījumi

Artūrs Bērziņš. Arhetipu burleskas aģents

Subjektīvie mērījumi

Elīna Semane. Dekadentās apzinātības prakses

Andris Eglītis. Nonākt līdz glezniecībai

Mani interesē tas, ko es nezinu. Intervija ar gleznotāju Andri Eglīti

"Man tie darbu cikli mēdz būt dažādi un atšķirīgi. Tur es ļauju sev vaļu sekot tā brīža interesēm. Un, kā es pats priekš sevis kaut kad esmu formulējis – mani interesē tikai tas, ko es nezinu," stāsta mākslinieks Andris Eglītis, kurš maija sākumā laida klajā savu pirmo grāmatu "Andris Eglītis. Gaišs, apcirsts paralelograms".

Gleznotājs Andris Eglītis met tiltu starp Latvijas glezniecības klasisko skolu un aktuālu laikmetīgās mākslas kontekstu. Neatkarīgi no darbu sižetiskajiem elementiem, žanru vai  stilu iedalījuma – ainava, portrets, figūra, priekšmets vai abstrakcija – galvenā loma un nozīme viņa darbos ir glezniecībai. Vai nu no glezniecības viss izriet, vai līdz glezniecībai nonāk. Bez gleznām veido arī tēlnieciskus un konceptuālus objektus.

Andris Eglītis studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (kur arī strādājis kā pasniedzējs) un Iļjas Repina Sanktpēterburgas Valsts mākslas institūtā. 2013. gadā saņēmis "Purvīša balvu". 2015. gadā kopā ar Katrīnu Neiburgu pārstāvēja Latviju 56. Venēcijas mākslas biennālē ar instalāciju "Paduse" (kurators Kaspars Vanags). Jau trešo gadu (kopš 2020. gada vasaras) kopā ar domubiedriem veido izstādi – procesuālu notikumu – "Savvaļa" mežonīgā dabas teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem, kurā piedalās vairāki mākslinieki. Veidojis scenogrāfiju operai "Hamlets", kas Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada 13. janvārī.

No 2022. gada 7. maija pulksten 7.00 līdz 8. maija pulksten 7.00 no rīta bijušās tekstilrūpnīcas "Boļševička" teritorijā notika diennakts izstāde un mākslinieka pirmās grāmatas "Andris Eglītis. Gaišs, apcirsts paralelograms" atklāšana. Grāmata atspoguļo Andra Eglīša pēdējo gadu radošo darbību (sastādītāji: Andris Eglītis, Elīna Sproģe, Laura Adamoviča, grafikas dizains: Aleksejs Muraško).

Ieva Nagliņa: Pastāsti, lūdzu, kā tu nolēmi kļūt par mākslinieku? Kā sāki nodarboties ar mākslu?

Andris Eglītis: Man droši vien ir tāds ļoti klasisks un garlaicīgs latviešu mākslinieka ceļš, kurš tādā pusapzinātā vecumā tika aizvests uz Rozentāla Mākslas vidusskolu. Un tad pa tādu taisnu taciņu tik uz priekšu. Pāris reizes dzīvē es esmu tā kā varbūt sevi izjautājis jeb apšaubījis, vai tas ir mans ceļš, vai tas ir kaut kā nejauši gadījies šo taciņu iet.

Vienā mirklī es mēģināju paņemt pauzīti no mākslas un saprast, vai varu bez tās dzīvot. Bet es sapratu, ka nevaru. Visu laiku tāpat nākas par to domāt, un tad sapratu, ka tas ir mans ceļš.

Bet šaubas tad vairāk ir par to, ko darīt – kādā virzienā iet?

Šaubas ir ļoti dažādas. Tas, ko darīt, tas atnāk.

Tad, kad nezini, ko darīt, tad nevajag neko darīt. Domas un idejas nāk, un tad atliek tām dzīties pakaļ, pretī realizācijai.

Bet tās domas un šaubas – vai tās var saukt par šaubām? Varbūt drīzāk tas jautājums – kādā pozīcijā būt māksliniekam mūsdienu pasaulē un Latvijā it sevišķi. Tas nav vienkāršs ceļš, es teiktu, un mākslas nozīme un vērtība sabiedrībā un izpratne – tās ir tās lietas, par kurām bieži vien nākas padomāt un pacīnīties, lai saprastu, kādā kontekstā es vēlos būt un redzēt sevi, un turēt savu domu lauku.

Kā tu vēlies, lai citi tevi redzi? Vai tu labprāt gribi, lai tevi dēvē par mākslinieku, gleznotāju vai tēlnieku kaut kādos brīžos? Vai tu nepiešķir tam nozīmi?

Es sevi identificēju ar gleznotāju. Man patīk būt gleznotājam, lai arī es daru visu kaut ko citu. 

Katrīna Neiburga, Andris Eglītis. Bez nosaukuma. Darbs eksponēts festivālā "Survival Kit 6"

Kā tu izvēlies savu darbu tēmas?

Man liekas, ka tās idejas ir visvisādas, tās skrien cauri. 

Man liekas, ka tas svarīgais ir nošķirt, ko varētu darīt no tā, ko vajag darīt. Tas, kas aizķeras un par ko sanāk domāt atkal un atkal, tas tad arī ir tas, kas nonāk līdz darbiem.

Man tie darbu cikli mēdz būt dažādi un atšķirīgi. Tur arī es ļauju sev vaļu sekot tām interesēm. Un, kā es pats priekš sevis kaut kad esmu formulējis – mani interesē tikai tas, ko es nezinu. Teiksim, ir bijuši brīži, kad es esmu kaut ko atradis un ka varētu iet tālāk pa šo ceļu, un tad uzreiz man ļoti ātri pazūd interese. Respektīvi, mani interesē kaut kas tāds, kas man ir jāatklāj tā darba procesā, un tur ir tā enerģija, lai darītu. 

Ja var teikt, ka no sākuma tava glezniecība lielā mērā bija reālismā balstīta, bet ir bijuši arī šie gleznieciskie pašvērtīgie izteiksmes līdzekļi – krāsa, triepiens. Bet vienā brīdī tu nonāci, manuprāt, pie pilnīgas abstrakcijas. Vai var teikt, ka tu atkal atgriezies pie reāliem objektiem, reālas vides? Un cik tev tas ir svarīgi?

Tās reālisma un abstrakcijas kategorijas – es uz tām skatos tā, ka tā glezniecībā ir zīmju valoda, ka tā ir krāsa uz plaknes, uz audekla, kas kaut kādā veidā kairina mūsu iztēli. Un kaut ko, ko mēs tur redzam – tas ļauj mums redzēto asociēt ar realitāti.

Man liekas, ka laba glezniecība arī slēpjas šajās attiecībās starp attēlojamo objektu un to, kas tā glezniecība ir. Ka glezniecība nav tikai attēls.

Pats par sevi tu vari izsekot nosacīti tam gleznotāju domu un attieksmju ceļam. Un mani fascinē tas, ka kaut kā tajā otas triepienā vai krāsu laukumā var ietilpināt dažādas nozīmes, kas iziet krietni ārpus reālisma vai abstrakcijas kategorijām, varētu teikt, ka otršķirīga ir tāda kategorizēšana.

Katrīna Neiburga, Andris Eglītis "Armpit"

Tev savulaik bija izstāde Cēsu Izstāžu namā ar darbu sēriju, kur tu gleznoji tādas konstrukcijas, tādus kā objektus, kurus tu pats biji veidojis. Vienā brīdī tie veidotie objekti paši kļuva par mākslas darbu vai mākslas darba formu. Piemēram, man šķiet, ka tieši Venēcijas biennāles ekspozīcija, kas ir kopīga ar Katrīnu Neiburgu, kuru tu veidoji pietiekoši liela izmēra, šīs ģeometriskās, arhitektoniskās konstrukcijas, kur tās bija mākslas darbs.

Tāds arī bija evolūcijas ceļš tam Venēcijas darbam. Es būvēju šos "bezjēdzīgos" veidojumus, un Katrīna [Neiburga] tobrīd pētīja vīriešu nodarbes garāžās, kas brīžiem arī tiek attaisnotas ar kaut kādiem racionāliem iemesliem, bet lielākoties tā ir tāda atrašanās kaut kādā savā sapņu pasaulē. Un tad šķita, ka šīs tēmas ļoti pārklājās, un tad tapa Venēcijas darbs jau kā patstāvīga instalācija.

Var teikt, ka telpa ar tās visdažādākajām kvalitātēm un nozīmēm ir liels mans interešu objekts.

Pirms daudziem gadiem es sastapos ar Martīna Heidegera eseju "Building Dwelling Thinking", kur viņš saka, ka veids, kā mēs eksistējam uz šīs zemes, ir mājošana. Un lai mājotu, mums ir jāuzbūvē, un tad, kad mēs esam uzbūvējuši un mājojam, tad mēs varam domāt. Tas, kur un kā mēs mājojam, nosaka arī to, kā mēs domājam. Bet tas neattiecas tikai uz kaut kādu fizisku telpu, bet arī mentālu. Un, teiksim, glezniecība arī ir virtuāla mentālā telpa, kur gleznas ir šīs telpas, kuras es veidoju un kur ar skatienu var iemājot.

Klasiskā vieta, kur atrasties mākslai, ir galerija, izstāžu zāle. Tad ir māksla publiskajā vidē vai māksla ārtelpās. Un tu ar projektu "Savvaļa", kas notiks jau trešo gadu, piedāvā skatītājiem mākslu dabā. Kā tu nonāci līdz tam? Tu ieaicini māksliniekus, skatītājus savā sētā. Es pieļauju, ka sākotnēji tu tur atradies pats, tava ģimene un draugi. Kā tu nolēmi padarīt šo savu telpu publisku?

Izstāde "Savvaļa" atrodas vietā netālu no Jaunpiebalgas, meža vidū, kur nekad nav bijis elektrības pieslēguma. Jau vairāk nekā 10 gadus man tur bija savvaļas darbnīcas, kā es to saucu. No tā arī vēlāk radās izstādes nosaukums "Savvaļa".

Man vienmēr ir diezgan problemātiski dzirdēt to, ka man interesē daba, jo tas, ko parasti saprot ar dabu, ar to es jūtos nekomfortabli. Bet tas, kas mani ir interesējis, ir domāt par pasauli ārpus civilizācijas.

Kultūras un civilizācijas, un ārpus civilizācijas attiecībām. Un šajā lauku darbnīcā, tur bija ļoti piemērota vide, lai tīri fiziski domātu par šīm tēmām un tās risinātu. Tur ir tapuši diez gan daudzi mani darbi. Un vienā mirkī es piefiksēju, ka tie darbi tur uz vietas, tiem ir pilnīgi cits kaut kāds konteksts un uztveres veids nekā izstāžu zālē pilsētā. Ar laiku man šķita interesanti arī skatītājiem piedāvāt iespēju paskatīties uz tiem darbiem ārpus izstāžu zāles konteksta. Un tad tas sakrita tādā virknē. Pirms gadiem pieciem man radās doma tur uztaisīt izstādi, bet vienmēr bija citi darbi, kas bija steidzamāki. Un tad līdz ar pandēmijas atnākšanu citas lietas atkrita, un tā savvaļa varēja uzplaukt. Un tagad pēdējos pāris gadus tā sevi ir pierādījusi un kļuvusi par ļoti svarīgu un lielu daļu manā darbā un dzīvē. Atliek tikai novērot, kā tā attīstās un kur dodas, un brīnīties.

Bet jā – tā ir izstāde bez pieskatītājiem, tā ir atvērta 24 stundas diennaktī visu cauru gadu. Kas grib, tas var doties.

Ir ļoti dažādi formāti, kā pieredzēt "Savvaļu". Ir pasākumi vai koncerti, kad var atnākt, un tad ir tādi brīži, kad tur aizdodies un tur neviena nav. Tu vari atrast karti, kurai sekojot, vari doties pa "Savvaļas" takām un apskatīt mākslas darbus, uzvārīt tēju, palasīt grāmatas. Un tad ir tāda dīvaina publiskās un privātās telpas robežu nojaukšana. 

Andris Eglītis

Maija sākumā diennakti garā izstādē notika tavas grāmatas atklāšana. Tā ir tava pirmā mākslas grāmata. Pastāsti, lūdzu, kāpēc tev ir svarīgi, lai šāda grāmata būtu?

Es jau esmu izdomājis daudzas savas grāmatas dažādos formātos. Līdz realizācijai šī ir pirmā, kas ir nonākusi. Laikam arī tā mazliet nejauši sākās un izauga par kaut ko lielu un būtisku. Tieši pirms pandēmijas Anda Treija mani uzaicināja taisīt izstādi galerijā "Daugava" un teica, ka varētu arī uztaisīt katalogu izstādei. Varbūt ne tikai par darbiem, kas ir izstādē, bet mazliet plašāk. Tā izstāde tā arī vēl nav notikusi, bet grāmata ir izaugusi par ļoti man lielu un būtisku lietu.

Var teikt, ka tā ir telpa jeb platforma, patstāvīgs medijs, kur pieskarties glezniecībai un tam, ko es daru. Ieskats pēdējā laika manā glezniecībā, kas ietver procesu.

Tas, kas man vienā brīdī kļuva ļoti interesants – ka grāmata pieļauj procesa dokumentāciju. Tas rada to sajūtu, kā es strādāju. Kā es mēdzu teikt, tas process bieži vien man pašam mēdz būt interesantāks par rezultātu. Katrā ziņā tā ir ļoti, ļoti būtiska daļa. Tas, kā es strādāju – ir radīt apstākļus un uzbūvēt to situāciju un telpu, un tas darbs nāk kā tā procesa blakus produkts. Tā grāmata – tas bija ilgs un izaicinājumiem pilns un ne vienkāršs process. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt