Lietuviešu izcelsmes māksliniece Gabriela Žemaitīte-Travisa, kura šobrīd dzīvo un turpina studēt mākslu maģistrantūrā Londonā, nu jau desmit gadus regulāri vasarās ar savu ģimeni brauc uz Ziemupi, kur dzīvo pie jūras teltīs.
"Mani iedvesmo mežonīgā un tik dabiskā Ziemupes pludmale, vide, kur mēs uzturamies. Šī ir mana laimīgā vieta uz zemes, tā man palīdz koncentrēties mākslai un ļauj man domāt par dabu," stāsta māksliniece. "Pat tad, kad esmu prom, vienmēr, atceroties Ziemupi, mežu, pludmali un kāpas, izjūtu mieru un iedvesmu. Tas ir arī iemesls, kāpēc atgriezos un šeit veidoju savu filmu "Zelta mirdzums"."
"Māja" – tāds ir darba nosaukums mākslas darbam, kas aizklāj Ziemupes Tautas nama logus – 15 metrus garā meža attēlu digitālā druka uz kokvilnas auduma. Izdrukātais attēls ir ņemts no autores veidotās filmas "Zelta mirdzums" kadriem. Par iedvesmu veidot šādu meža aizkaru stāsta māksliniece: "Mani iedvesmoja arī šī vieta, Ziemupes Tautas nams. Kad es to pirmo reizi ieraudzīju, man ļoti iepatikās, kā ir veidota šī telpa, te ir ļoti daudz dažādu veidu koku faktūru. Šķiet, ka saskaitīju kādas padsmit. Es gribēju ienest šeit vēl vienu koka veidu, un tas ir šis garais meža aizkars."
Pati par sevi iespaidīgā lielformāta meža apdruka ir veidota kā piedāvājums samierināties ar eksistenciālām šausmām par klimata pārmaiņām un atrast vienpatību dabā, lai kāda šī daba nākotnē arī būtu, saka autore.
Māksliniece galvenokārt strādā ar kustīgo attēlu un fotogrāfiju. Viņas šī brīža pētniecības process saistīts ar dabas personifikāciju un to, kā mūsu izpratne par šīm lietām – kā daba un algoritmi – veido mūsu attieksmi pret tām.
"Man ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu attieksme pret dabu un kā mēs ar to mijiedarbojamies, domājot par mums kā dabas sastāvdaļu," skaidro māksliniece. "Šeit ir uzdoti jautājumi par to, kā mēs saskaramies ar dabu, kā mēs iekļaujamies dabā. Īstu atbilžu jau nav, šīs izstādes mērķis ir uzdot jautājumus un veidot sarunu, lai mēs katrs pats varam aizdomāties, kā mēs pret to attiecamies. Kā mēs redzam dabu, kā mēs caur sevi interpretējam. Te ir daudz mitoloģisko stāstu, jautājums, vai tas mums palīdz vai mūs no tās attālina."
Iedvesmojoties no mītiem un vietējiem stāstiem, māksliniece rada tēlus, kas iegūst cilvēka balsi. Autore iesaka izstādes apmeklējumu sākt un beigt tieši ar tekstu lasīšanu. Māksliniece izmantojusi lietuviešu autora Sigitas Parulksis 2002. gadā izdotās grāmatas "Trīs sekundes debesu" fragmentu, kas runā nevis par jūras poētisko dabu, bet gan to, kāda ir šī paaudze, kas dzīvo pie jūras, par paaudzi, kas dzimusi septiņdesmitajos gados padomju laikā.
Fragments no grāmatas "Trīs sekundes debesu":
"Nezinu, ko citi cilvēki redz, skatoties uz to, bet es neredzu neko. Labi, ja kaut kur gar horizontu peld kuģis. Tad es redzu kuģi, bet neko vairāk. Kad kuģa nav, ir tikai ūdens, daudz bezjēdzīga, auksta, sāļa ūdens, kas šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Ārsti saka, ka tā ir paaudžu problēma. Dažas paaudzes, skatoties uz jūru, redz Dievu, citas dzird simfonisko mūziku, Baha fūgas, vēl citas redz sievieti, Afrodīti, bezgalību, mūžību, nirvānu un cita veida poētiskas drazas (..)
Mani interesē šī paaudze, kurai gandrīz nav "savas" mūzikas, savu elku vai kaut kādas izpratnes par dzimteni, vēsturi, mīlestību, naudu, ģimeni vai atbildību."
Autore vēlētos, lai izstādes apmeklējumu pabeigtu ar citu – īru-zviedru mākslinieces Niamhas Šmidkes tekstu "Jūra kā radiniece", kas sarakstīts īpaši izstādei. Teksts, kas parāda cita veida, mīlestības pilnāku jūtīgumu pret dabu, rakstīts no citas paaudzes perspektīvas – paaudzes, kura, iespējams, vairāk ir konfrontēta ar masveida izmiršanas un klimata sabrukuma realitāti.
Lietuviešu mākslinieces Gabrielas Žemaitītes-Travisas izstādi Ziemupes Tautas namā būs iespējams apskatīt līdz 10. septembrim.
