Izstādē "Mākslas dienas 2022. Karš. Ukraina" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā darbi ir izvietoti nenoteiktā izkārtojumā – darbi ir ļoti atšķirīgi un veikti dažādās tehnikās, ir iespēja apskatīt gleznas, instalācijas, grafikas. Katram māksliniekam ir sava pieeja, un katrā darbā var just mākslinieka personisko attieksmi; redzams, ka nevienu no viņiem karš nav atstājis vienaldzīgu.
Izstādes kurators Igors Dobičins stāsta, ka pirmo reizi mākslinieku savienība reaģēja jau pirms astoņiem gadiem, kad Krievija pirmo reizi iebruka Ukrainā. Jau toreiz tika veidota ceļojošā izstāde starp Baltijas valstīm, tāpēc arī tagad uzskata par pienākumu runāt, jo nav tādu mākslinieku, kurus neskartu karš Ukrainā.
"Vienkārši māksliniekiem ir jāiesaistās, un viņu ierocis ir māksla, viņi ar mākslas valodu reaģē uz norisēm, un šeit ir tā doma, ka māksliniekam ir jārunā savā valodā, viņš saka to tā, kā viņš var pateikt," skaidro Igors Dobičins.
Mākslinieci Ivetu Lauri Ukrainas karā visvairāk satrauc meli, ko izplata Krievijas valdība, un tas, kā cilvēki turpina tiem akli ticēt, tāpēc ir radījusi darbu "Tas nav karš, tas ir cukurs", kas ir veidots no vairākām melnā krāsā nokrāsotām, sagrieztām cukura pakām.
"Cukurs ir pilnīgs pretstats karam, tas ir kaut kas salds, spīdīgs un pat kaut kādā ziņā skaists, tāpēc es izvēlējos tādu materiālu, un tad tā agresīvi pārgāju tam pāri, tur pat var tādas zīmes pamanīt, un tad no tā melnā, no visām tām šausmām izlien pēkšņi tas baltais un pūkainais," stāsta māksliniece.
Darbs "Kliedziens", kurā attēloti vairāki melnbalti tēli, pieder māksliniekam Ņikifam. Viņaprāt, mākslas darbs ir tāds, kas runā pats par sevi, ļaujot cilvēkiem tajā saskatīt katram savu nozīmi: "Tas ir kliedziens, ja godīgi, tad tur bija tāda maza, maza skicīte, mazs, mazs zīmējumiņš, un es visā šajā situācijā, krāmējot savas tās mapes, pēkšņi ieraudzīju, ka tas saskan ar to brīdi, kas tur [Ukrainā] ir, un tas, kas tur ir attēlots, tas nav nekas konkrēts, vai tie būtu šie vai tie, tā ir sajūta, kas ir ar tiem visiem mošķiem, kas tur lidinās. Tāds kontrastains, bez liekām krāsām, un, ja tā paskatās, tad tur ir arī tāds pirkstu nospiedums, tas tā, lai būtu tomēr kaut kāds dzīvības pieskāriens."
Veidojot savu darbu pirms pāris gadiem, māksliniece Karinē Paronjanca iedvesmojās no Pastarās dienas jeb Pasaules bojāejas brīdinātājpulksteņa, kas ir projekts, ko 1947. gadā uzsāka pirmās atombumbas radītāji. Tolaik māksliniece vēl neapzinājās, cik ātri viss mainīsies: "Darbam ir dubultais nosaukums, un tā arī ir tāda sava veida pašironija – "Dieva acs" un otrais nosaukums ir "Pastartdienas pulkstenis"."
Sadarbojoties ar Čikāgas Universitāti, tiek veidots žurnāls, uz kura vāka tiek periodiski publicēts attēls ar pulksteņa ciparnīcu, kuras rādītāji norāda uz atlikušo laiku, līdz pasaules bojāejai mūsu pašu radīto tehnoloģiju dēļ, tādā veidā brīdinot sabiedrību par problēmām, kas ir jārisina. Šobrīd atomkara draudu dēļ pulksteņa laika rādītāji ir vistuvāk pusnaktij kā jebkad agrāk, rādot vien dažas sekundes pirms pusnakts.
Paronjancas darbā ir redzami Rīgas motīvi – Brīvības piemineklis, televīzijas tornis, vairāki baznīcas torņi, kas piepildīti ar dažādām antenām, pilsētas putekļiem, veidojot urbānu mežģīni. Taču gleznas vidū, spilgti zilā krāsā atainots pulkstenis, kura rādītāji arī ir tuvu pusnaktij.
"Tāda kā vienojoša, tāda galvenā bilde ap kuru arī veidojas kopējais izstādes stāsts par visu to urbāno, par visu to saspringto situāciju pasaulē, nerunājot par tikai kādu konkrēto karu, bet īstenībā jau pasaule karo visus šos pēdējos gadus, mēs visu laiku kaut kur dzirdam par karu, karu, karu, un, man liekas, svarīgi ir vienkārši neklusēt par jebkuru karu, un mēs nevaram būt vienaldzīgi. Tā arī ir tā mūsu modernās pasaules lielākā problēma, ka mēs jau esam vienkārši pieraduši, ka pasaulē visu laiku karo, Austrumos visu laiku karo, mums liekas, ka tas ir kaut kur tālu, tad arī Eiropā visu laiku kaut kādi nemieri, un mums liekas, ka tas ir normāli, bet īstenībā tas nav normāli, un, man liekas, mēs jau diezgan sen jau tuvojamies humānajai katastrofai," stāsta māksliniece.
Tēlniece Svetlana Saveljeva parasti savos darbos runā par cilvēku attiecībām, radot dažādu materiālu lējuma figūru kompozīcijas. Piesakoties izstādei, viņas darbs "Sabrukums" vēl nebija pabeigts, taču tad viņa saprata, ka tādam darbam ir arī jābūt.
Tā ir trīsfigūru kompozīcija, kurā ir deformētas cilvēku figūras, kas izlietas no alvas un bronzas – ar amputētām kājām, rokām, sprādzienu un ievainojumu pēdām uz ķermeņiem. Attēlotie cilvēki stāv uz apdedzinātas, melnas zemes. Tā māksliniece ir centusies parādīt haosu, vardarbību jeb visus kara noziegumus, kas šobrīd norisinās Ukrainā. Viņa norāda: "Neesmu pārliecināta, ka māksla var ietekmēt kaut ko ļoti daudz, bet tas ir veids, kā mākslinieki pauž savu nostāju, saprotiet, tā ir valoda – māksla ir valoda. Dzejnieki runā ļoti labi, mākslinieki ne vienmēr ļoti labi runā, viņiem ir grūti izstāstīt, bet viņi ar vizuālo formu tādā veidā izsakās, tas ir veids, kā man sev palīdzēt izteikt tās emocijas."
Izstādes atklāšana ir paredzēta piektdien, 6. maijā, bet jau otrdien pie galerijas ieejas durvīm tiks uzstādīta arī ārtelpas ekspozīcija, kas veltīta cietušajiem Mariupoles iedzīvotājiem.
