Dosjē
Leonards Laganovskis, dzimis 1955.gadā. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nodaļu, studiju laikā mācījies pie tādiem izciliem latviešu māksliniekiem kā Boriss Bērziņš, Valdis Dišlers, Edgars Iltners, Indulis Zariņš (trīs pēdējie bija akadēmijas rektori).
Ilgu laiku dzīvojis Vācijā, saņēmis stipendijas no Berlīnes Kultūras fonda (1991), Berlīnes kultūras senāta (1995). Mākslinieka darbi ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, “Neue Berliner Kunstverein”, “Kupferstich Kabinett Bremen”, Igaunijas Mākslas muzeja, Maskavas Valsts mūsdienu mākslas centra kolekcijās. Bijis Rīgas galvenais mākslinieks.
— Pirms skatīties manu izstādi, ierosinu aplūkot šo plēvi ar gaišzilām, sarkanām un zaļām nokrāsām, saka Leonards. – Paskatījāties? Tā ir manas bērnības krāsa. Plēvi uzlīmēja uz maza melnbalta televizora un attēls kļuva mazliet daudzveidīgāks. Tas ir padomju produkts melnbaltajiem televizoriem, izgatavots Ļvovā 1962.gadā. Maksāja divus rubļus 34 kapeikas.
— Un mēs esam nokļuvuši tajos laikos?...
— Nē, mēs esam daudz augstāk par to, tas ir darvinisms. (Pauze.) Iesim iekšā telpā. Lūk, mūs sagaida pirmais darbs – tīrs “Rīgas balzams”. Tā ir akvareļpapīra standartlapa un uz tās ir izliets Rīgas melnā balzama standartlitrs. Un lūk, kas iznāca. Tas ir viens no diviem darbiem, kam ir finansiāli komerciāla vērtība, bet pārējie ir mīklas prātam, kas ir balstītas zinātnē, literatūrā, atmiņās, asociācijās. Ja ieskatās, tad ir redzams, ka šis darbs vēl ir sadalīts 25 daļās, jo restorānā bieži vien mēdz lūgt dzēriena divkāršu porciju (tas ir 40 cl). Kopumā tas ir tieši litrs.
— Un cik tad maksā darbs?
— Balzams – 14,99 eiro, papīrs četri eiro. Čeks kaut kur vēl ir. Bet, lūk, te vēl viens darbs, kuram ir gan finansiāla, gan, es ceru, mākslinieciska vērtība. Tā nosaukums ir “Kad lietus un pokemoni sitas logā”.
— Atgādina latviešu padomju literatūras klasiķa Arvīda Griguļa grāmatas nosaukumu “Kad lietus un vēji sitas logā”...
— Tas ir skats no vasarnīcas verandas uz ielu. Bērnības skats – tolaik es atpūtos vasarnīcā Jūrmalā, Konkordijas ielā. Bet vēl lieta tāda, ka pašlaik es dzīvoju mājā Ģertrūdes ielā, kur dzīvoja šis rakstnieks komunists, turklāt es dzīvoju viņa dzīvoklī. Tās ir bērnības atmiņas, fantāzija, skaisti stikliņi... Bet ja vēl paskatās uz daudzkrāsu televizoru pie ieejas!... Bet pokemoni - tas ir kaut kas bērnišķīgs un mūsdienīgs...
Bet tālāk jau ir manas idejas, uzmetumi. Lūk, piemēram, instalācija “Kamuflāža”. Te mēs redzam vairākas mūsdienu 20. gadsimta mākslinieku, kuri ir kļuvuši par sava laika ikonām, “omāžas”.
— Vai pēc mākslinieciskās izpausmes stila var uzminēt, kurš ir mākslinieks?
— Pilnīgi pareizi.
— Tas ir Pikaso? Un tas ir Dalī?
— Nē, Hanss Arps. Šis ir Pīts Mondriāns, Jozefs Alberss, bet tā ir Ludmila Popova (divdesmito gadu supremātisms). Bet šis ir amerikānis Pīters Helijs. Un tā tālāk. Cilvēks, kurš ir izglītots mākslā, var iziet sava veida testu, atšifrējot šo lietu.
— Viss, eksāmenā esmu izkritis.
— Viss vēl ir priekšā. Bet reiz es internetā veicu jidiša zināšanu testu, un no desmit vārdiem es zināju desmit. Ejam tālāk.
Te jau ir darbi, kuri man bija oriģinālā, un te esmu tos attēlojis uz papīra. Bija stikla kvadrāts, akvārijs, kurā es ievietoju smaržas “ “Красная Москва” (“Sarkanā Maskava”) un losjonu “Русский лес” (“Krievu mežs”), kuru pudelītes pirms tam biju sasitis. Šajā kvadrātā glabājās neatkārtojama smarža, var tikai iedomāties, kāda! Žēl, ka šī akvārija malas mazliet atlīmējās (no spirta!) un smarža izgaisa.
— Sakiet, kā gan smaržo “Русский лес”?
— Pēc visa kā, tikai ne pēc meža. Vai tas ir tieši krievu mežs? Tātad tas smaržo pēc krievu meža. Starp citu, par smaržām.
Lūk, šeit ir darbs – pilnīga un brīva smaržu interpretācija. “Fragrances”. Pat nezinu, no kā sākt. Skaties jebko, izmeklē, ko dvēsele vēlas — “Oblomov”, “Hlestakov”, “Sukin syn”... Protams, tā jau ir absolūtā fantāzija, tādas netiek ražotas. Protams, ir arī smaržas, kas nosauktas politiķu vārdos — “Lenin”, “Trocky”, “Duche”. Bet ir arī smaržas “Es dzīvoju Eiropā”, “Es dzīvoju Latvijā”, “Es dzīvoju Rīgā”, “Es dzīvoju Rīgā, Ģertrūdes ielā 55”.
— Un tās visas ir dažādās krāsās.
— Krāsai šajā gadījumā nav nozīmes, galvenais ir teksts. Jo kas tad bija vispirms?
— Vārds.
— Pareizi. Un šis princips joprojām paliek spēkā. Bet kas attiecas uz smaržām, tad Eiropā smarža ir kopīga, bet Latvijā un Ģertrūdes ielā tā ir īpaša, sava. Ar to jau es domāju mentalitāti, atmosfēru... Vai lūk, piemēram, smaržas “Esmu lasījis Bībeli”. Tu varbūt arī neesi lasījis Bībeli, taču tādas smaržas tev būs – ļoti mūsdienīgi, man šķiet. Vai “Esmu lasījis “Karš un miers””- ņemsim vērā, ka mēs tieši pašlaik atrodamies Nacionālajā bibliotēkā. Citādi bieži satiec cilvēkus, jautā: “Vai esat lasījuši “Karš un miers””? “Jā, protams!” Bet vai ir lasījuši, nav zināms...
— Starp citu, reti kurš atceras, ar ko beidzās šis Tolstoja romāns...
— Starp citu, ar ko tas beidzās?
— Ak, tā ir gara saruna, šajā jautājumā pat raidījuma “Kas? Kur? Kad?” zinīši reiz izgāzās...
— Tas ir saprotams. Vispār tas ir mans darbs – lai atbrīvotu no visādiem kompleksiem. Piemēram, jums nav autovadītāja tiesību, bet te, lūk, ir smaržas. “Man ir autovadītāja tiesības”. Vai arī, piemēram, ir dāma, viņai ir suns, nēsā uz rokām, un jau pati smaržo kā suns – kāpēc lai tā nebūtu smarža?
Bet lūk, Berlīnes filharmonijas zāles plāns un koncerta, kuru es apmeklēju, programma. 27.aprīlī, diriģents sers Saimons Ratls. Un, lūk, diriģents jau diriģē, skan mūzika, bet man garām iet tāda eksotiska sieviete, nokavējusies, un no viņas tā dvesa smaržas, ka es pēc tam vienkārši nevarēju uztvert mūziku! Tāds smaržas spēks, ka pilnīgi iedeva pa smadzenēm. Un, lūk, šim notikumam es veltīju šo darbu – plānā ir attēloti tūkstošiem krēslu un katrā krēslā-kvadrātiņā, ja redzi, esmu ierakstījis smaržas nosaukumu.
Starp citu, pirmā balva grafikas triennālē Tallinā 2004.gadā.
— Filigrāns darbs, neko teikt... Bet, lūk, Ļeņins pelēkā tērpā!
— Jā, “17.gada ziemas-pavasara mode”, vācu mētelītis. Bet te cikls “Dzimšanas vieta”. Ielu nosaukumi dažādās valodās. Strada вулица iela, prospektu un avēniju krustojumi. Kā Bābelē. Megapilsēta ar saviem šifriem.
Te ir cilvēka anatomija – skelets, penis, plaušas, mute, limfātiskā sistēma, tādā pasaulē mēs dzīvojam, un mūsu eritrocīti skraida mūsos kā pa ielām. Bet, lūk, reliģiju labirints – zoroastrisms, kalvinisms, budisms, tās īstenībā it kā nekrustojas, taču, ja paskatās, visas ir savstarpēji saistītas. Tāpat kā orgāni cilvēka organismā. Tāpat kā mūsu politiķi, no kuriem daži pārbēg no vienas partijas uz otru, uz trešo. Tāpat kā slimības – lūk, gastrīts, lūk, akna.
Tas pats ir ar seksu, lūk, tā nozīmes. Teiksim, blow-job. Starp citu, piemērs - kāda meitene fotogrāfe reiz man lūdza padomu, kā nosaukt viņas izstādi. Es teicu – nosauksim to “Blow-up”. Un viņa uzreiz nosarka.
— Kaut arī tas vienkārši nozīmē “fotopalielinājums”, un atkal Antonioni, Kortasārs!
— Jā. Bet, lūk, dažu manu lielformāta audeklu izdrukas – simtiem tūkstošu burtu. Tie ir “Tora”, “Vecā un Jaunā Derība”, “Karš un miers” – pilnībā. Bet, lūk, Šekspīrs uz viena audekla. Un brāļu Grimmu pasakas.
— Var stāvēt ar lupu un lasīt?
— Kāpēc? Tas ir kā gadījumā ar smaržām – ir apziņa, ka tās ir. Vienkārši tas dod izjūtu, ka tev tas viss ir! Kādam plauktā ir grāmatas ar visiem Šekspīra darbiem, bet te – uz viena audekla. Lūk, tīri tehniski, caur datoru uz iespiedmašīnu – un tev ir Šekspīrs! Galvenais, ka ir.
Bet, lūk, darbs “Maksa Lindera pašnāvību centrs”. Kā zināms, franču aktieris komiķis Makss Linders kopā ar savu draudzeni reiz noskatījās kādu izrādi. Sižeta fināls bija dramatisks, viņi atnāca mājās, kaut ko iedzēra, pēc tam katram gadījumam vēl pārgrieza sev vēnas un vēl kaut ko izdarīja ar sevi... Un tā, lūk, man ir projekts “Maksa Lindera pašnāvību centrs”- tās ir ēkas Republikas laukumā Vecrīgā, pie koncertzāles “Ave sol”. Viena jau ir uzbūvēta – tā ir arī pašlaik pastāvošā padomju augstceltne, bet abas pārējās lielās ēkas līdzās neuzcēla. Es atraku arhīvos, kā šīm ēkām vajadzēja izskatīties. Lūk, nebūtu slikts tāds centrs iznācis, ar tādu brutālu padomju arhitektūru...
— Nopietni?
— Тā, neuzdod muļķīgus jautājumus, tu taču esi izstādē! Lasi, atceries un domā – tas ir kā “Kas? Kur? Kad?”, gūsti baudu no pelēko šūniņu darba. Ejam tālāk... Bet, lūk, attēlota zvaigžņotā debess brīdī, kad 1962.gadā tika nogalināts prezidents Džons Kenedijs. Un līdzās – zvaigžņu stāvoklis tajā pašā brīdī virs Ģertrūdes ielas 55.mājas pagalma, kur es spēlējos... Tas viss ir sazvērestību cienītājiem un māņticīgajiem. Visi zvaigznāji bija dalībnieki un liecinieki.
Bet te debesu stāvoklis virs Simbirskas Ļeņina dzimšanas dienā, 1870.gada 22.aprīlī, pulksten 9.42. Un, lūk, zvaigznes tieši pēc simt gadiem, kad es stāvu pie Ļeņina pieminekļa Rīgā ar neļķēm. Bet tās ir zvaigznes virs Josifa Džugašvili dzimšanas vietas un laika – un zvaigznes virs mana kaimiņa Borjas, kuru pēc gadiem piekāvu pagalma smilšukastē un atņēmu mašīnīti, parādot diktatoriskas īpašības...
... Šajā izstādē vēl ir daudz neordinārā un interesantā. Katrs izvēlēsies savu. Atvērta līdz 9.aprīlim. Bet izstādes nosaukums “Six Vonagal”atšifrējams vienkārši – tas ir uzvārds “Laganovskis”, uzrakstīts otrādi.
