Atsaucoties uz pilsētvidē dominējošo skatlogu kultūru, Rīgas Mazākā galerija pārtaps speciāli veidotā jeb “site-specific” scenogrāfijā, kļūstot par vienlaikus privāta un ikvienam garāmgājējam brīvi pieejama altāra atrašanās vietu.
“Pavisam praktiskā līmenī skatlogi ikdienā kalpo par veidu, kā pievērst sabiedrības uzmanību un motivāciju rosināt interesi par notiekošo aiz savas ierobežojošās telpas.
Savukārt skatlogs kā mākslas telpa paģērē jaunu estētisko un sociālo atbildību kā no mākslinieka, tā no skatītāja,” teikts izstādes pieteikumā.
Pārveidojot Rīgas Mazāko galeriju par sociāli aktīvu un funkcionējošu telpu, Kristians Brekte izaicina sabiedrību un kultūras nozares profesionāļus aizdomāties par bieži sastopamo tieksmi idealizēt sev interesējošās dzīves sfēras, piešķirot tām pielūgsmes vērtu nozīmību.
Vienlaikus caur mākslas darbu mākslinieks ironizē par kultūras un nāves simbolisko saistību, uzdodot retorisku jautājumu – vai kultūra atrodas uz izmiršanas robežas?
Ar izstādes starpniecību sev raksturīgā provokatīvā mākslinieciskā valodā Kristians Brekte vēlas pievērst uzmanību tam, cik būtiski ir iekļaut dažādu nozaru mākslas izpausmes savā ikdienā:
“Dzīves laikā tu strādā, mācies un pilnveidojies, tiecies uz sevis izglītošanu - kultūra ir šo procesu atslēgas vārds. Tieši šo iemeslu dēļ nāve ir sūds, jo būtisko piepildījumu ir iespējams gūt tikai dzīves laikā. Radot šādu altāri jeb templi, es domāju par to kā mītni, kur vienlīdz pastāv kultūra un patiesība.”
Lai paskaidrotu tempļa, altāra un skatloga funkciju un robežu interpretāciju iespējas mūsdienās, mākslinieks Brekte savā instalācijā kombinējis dažādu laikmetīgās mākslas atribūtiku. Par centrālo objektu izvēlēts neona uzraksts, ar kura palīdzību īsi un kodolīgi raksturota šī privātā altāra būtība un sasaiste ar ticības ambivalenci, tajā pašā laikā neona uzraksts kļūst par uzmanības piesaistes avotu un pamato šīs galerijas reālo telpisko funkciju.
