Rīgas mākslinieku grupa
Rīgas mākslinieku grupa bija viena no aktīvākajām mākslinieku grupām, kas vietējā mākslas dzīvē iedibināja modernisma tradīciju.
Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" stāstu ciklā apskatīti seši mākslinieki no Rīgas mākslinieku grupas, atklājot tās personību dažādos rokrakstus un novatoriskos meklējumus glezniecībā – Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Valdemārs Tone, Uga Skulme un Leo Svemps.
Jāzeps Grosvalds nāk no vēsturē un politikā svarīgas dzimtas, viņa tēvs Frīdrihs Grosvalds bija Rīgas latviešu biedrības ilggadējs priekšsēdētājs, vēlāk arī diplomāts. Jāzeps nāca no izglītotas, iespējām bagātas, turīgas ģimenes, jo viņa tēvs bija sasniedzis noteiktu stāvokli sabiedrībā. Tieši tas palīdzēja nodrošināt, ka Grosvalds varēja tik ilgstoši uzturēties ārzemēs, studēt, pilnveidoties, bet reizē baudīt ļoti bezrūpīgu, izklaidējošu dzīvi.
Līdz pat kara gadiem viņam nebija jādomā, kur nopelnīt iztikas līdzekļus, kas ir pilnīgi cits stāsts nekā citiem jauniem latviešu māksliniekiem.
Rīgas mākslinieku grupa neradās tukšā vietā, šī paaudze būtu dēvējama par otro profesionālo latviešu mākslinieku paaudzi, norāda mākslas vēsturniece Ieva Kalnača. Te arī jāatgādina, ka 19. un 20. gadsimta mijā Francijā, Vācijā un Krievijā populāras bija dažādas mākslinieku grupas, un arī Grosvalds ar draugiem 1915. gadā nodibināja pulciņu "Zaļā puķe".
Jāzeps Grosvalds bija daudz ceļojis pa Eiropu, uzturējies un dzīvojis Vācijā, vēlāk ilgstoši Parīzē, kad Pirmā pasaules kara sākuma dēļ viņš atgriezās Rīgā un iepazinās ar jaunajiem latviešu māksliniekiem. Pirmie, ar kuriem viņš iepazinās, bija Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns un Kārlis Johansons. Viņi sāka apmainīties domās, idejām, tikās uz tēju un sāka viens otru gleznot.
Sākumā Grosvalds bija pārsteigts par to, cik plašas un pamatīgas ir mākslas vēstures zināšanas šejienes latviešiem, jo viņš to bija apguvis mācoties privātās mākslas studijās Minhenē un Parīzē, gan daudz ceļojot, gan apmeklējot muzejus, bet ne akadēmiskā veidā.
Viņš min, ka jauniepazīto draugu tehniskās prasmes ir lielākas, viņš var daudz no tā mācīties. Savukārt Grosvalds viņiem varēja piedāvāt moderno skatījumu, jauno mākslu, kas attīstījās Eiropā.
Neformālā pulciņa "Zaļā puķe" dibināšana 1915. gadā ir viens no pamatfaktoriem, lai vēlāk veidotos Rīgas mākslinieku grupa. "Zaļās puķes" dalībnieki bija uzrakstījuši savus statūtus, kuros bija noteikts, cik bieži viņiem ir jātiekas, cik ir jāmaksā biedra nauda, un ka viņu mērķi ir rīkot gan izrādes, gan izstādes, gan literārus vakarus. Bet Pirmais pasaules karš aizvien attīstījās, tādēļ sākotnēji Jāzeps Grosvalds nonāca Pēterburgā, pēc tam piedalījās kara darbībā, kur savukārt iepazinās ar Niklāvu Strunki. Mākslinieku ceļi gan šķīrās, un katrs nonāca citur. Mākslas vēsturniece Ieva Kalnača norāda, ka ļoti nozīmīgas bija latviešu mākslinieku izstādes, kas kara laikā tika rīkotas Pēterburgā un Maskavā. Bet normāla pulciņa "Zaļā puķe" kopdarbība kara apstākļos nevarēja notikt.
Mākslas vēsturniece un izstādes "Rīgas mākslinieku grupa – 100" projekta vadītāja Ieva Kalnača uzsver, ka pirmām kārtām Jāzeps Grosvalds ir latviešu bēgļu tēmas aizsācējs latviešu mākslā. Tam seko gan Kazaks, gan Romans Suta, arī citi mākslinieki. Šī ir tēma, kas veido Jāzepa Grosvalda lielos darbu ciklus. Nozīmīgi arī ir strēlnieku cikli, kas veltīti viņa pieredzei ierakumos, dienējot latviešu strēlnieku pulkā.
Pirmais pasaules karš viņu aizveda tālāk uz Seno Persiju, mūsdienu Irānas un Irākas teritoriju, kas māksliniekam piedāvāja pilnīgi jaunu skatījumu. Ieva Kalnača skaidro, ka
"tur redzētie motīvi un daba, droši vien arī cita gaisma vēl vairāk attīsta Grosvalda tā saukto sintatizējošo modernismu, kas viņam ir tik ļoti raksturīgs. Šie darbi ietekmēja arī citu mākslinieku darbību."
Pēc kara viņš atgriezās no Persijas, sākumā uz Kaukāzu, taču vēlāk jau uz Londonu, kur ārstējās, jo, krītot no zirga, bija savainojis kāju.
Tolaik jaundibinātās Latvijas jaunie mākslinieki domāja, kā attīstīt Latvijas mākslas vidi. Modernisti gribēja attīstīt sev interesējošo virzienu, viņi bija izveidojuši Ekspresionistu grupu, kurā "Zaļās puķes" kodolam pievienojās domubiedri no Rīgas pilsētas mākslas skolas un strēlnieku gaitu paziņu loka. Grupa veidoja izstādes ar šādu nosaukumu un izdeva linogriezumu albumu "Ekspresionisti", kuru Jāzeps Grosvalds, atrodoties Parīzē, sāka kritizēt. Viņš rakstīja, ka, pirmkārt, viņi ir pārāk aizrāvušies ar kubismu, ar ģeometriskajām formām. Otrkārt, nosaukums "Ekspresionisti" nederot, jo ekspresionisms tomēr ir cits modernisma virziens, stāsta Kalnača, norādot, ka šajā brīdī Grosvalds atļāvās ar savu plašo zināšanu bāzi mazliet pakritizēt savus domubiedrus.
Ļoti iespējams, ka šie Jāzepa Grosvalda vārdi bija tie, kas noveda pie tā, ka nedaudz vēlāk, iesniedzot pieteikumu Rīgas pilsētas mākslas muzejā, nosaukums jau bija mainīts. Sākotnēji kā "Latvju mākslinieku grupa" un mēnesi vēlāk kā "Rīgas mākslinieku grupa". Šajā mirklī Jāzeps Grosvalds diemžēl vairs nebija dzīvs.
Pirmajā Rīgas mākslinieku grupas izstādē, kas notika 1920. gada 7. martā, tika eksponēti arī 1. februārī Parīzē 28 gadu vecumā mirušā Jāzepa Grosvalda mākslas darbi – gan vairāki portreti, gan darbi no bēgļu un strēlnieku, arī austrumu sērijas, un 1919. gadā gleznotais "Muhamedāņu sēru gājiens".
Kā vienu no interesantiem darbiem, kas bija apskatāms gan pirmajā izstādē, gan arī 2021. gada izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Ieva Kalnača izceļ Jāzepa Grosvalda gleznoto "Triju mākslinieku portretu", kur ir redzams Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns un Aleksandrs Drēviņš.
Mākslas vēsturē kā nozīmīgāko izceļ Jāzepa Grosvalda "Bēgļu sēriju", strēlnieku laika atainojumu un ļoti plašo Austrumu sēriju, tā saucamās "Persijas ainas".
Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 2022. gada 2. janvārim skatāma Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde, kas rāda ne tikai mākslinieku novatoriskos meklējumus un pirmo izstāžu darbus, bet šī mūsdienās radītā izstāde atspoguļo arī grupas biedru darbību vēlākā posmā 20. gadsimta 40.–60. gados, izejot cauri mākslinieku radošajai dzīvei un ceļam.
