Tā kalpo arī par vietu dažādiem publiskiem pasākumiem – koncertiem un lekcijām, kā arī mākslinieku performancēm. Mākslinieka Džeimsa Beketa instalācija "Pilsdrupas” ir Amsterdamas izstāžu paviljona bojāejas rekonstrukcija mērogā viens pret divi. Šī ēka, kas bija būvēta pēc Londonas Kristāla pils parauga, nodega 1929. gadā – jāpiebilst, tāds pats liktenis piemeklēja arī iedvesmas avotu. Pagājības akcentēšana un ideālu nestabilitāte instalācijā virmo gaisā no kūpošiem mitra gaisa vāliem, radot sajūtu, ka ugunsgrēks noticis pavisam nesen.
Džeimsa Beketa aizraušanās ar mākslu, viņa paša vārdiem, sākās jau mazotnē, un pirmais rosinātājs bijusi skeitborda un grafiti subkultūra. Bet sarunas sākumā neliels ievads Amsterdamas izstāžu paviljona nozīmīgumā.
Džeimss Bekets: Šī ēka bija vairāku organizāciju iecerētais jaunais Amsterdamas centrs, par kura attīstību savulaik rūpējās ārsts un pilsētbūvnieks Semjuels Sarpati. Viņš vēlējās, lai šis paviljons pildītu gan izglītības, gan tirdzniecības funkcijas, tādējādi nostiprinot Nīderlandes nozīmīgumu uz citu tirdzniecības pilsētu fona. Savu veidoto ēkas repliku es izvēlējos izvietot Amsterdamas finanšu rajonā, jo tās būtībā ir drupas, kuras es saskatīju kā provokatīvu elementu neoliberālistu kapitālistu arhitektūras ielokā, jo tieši tādā stilā šis finanšu rajons ir veidots.
Vai ir vēl kādi piemēri, kuros jūs ar savu mākslu vēlaties pārkāpt kādas robežas?
Ja runā par neoliberālisma kritiku un tādiem vēstures notikumiem, kādus šī skulptūra simbolizē, tad
šī ir provokācija ar vēstures iesaisti. Tomēr šī reakcija no skatītāju puses bieži vien ir kā īss ceļojums nostalģijas pasaulē. Vienlaikus tā ir arī maskēšanās, jo šī skulptūra īstenībā aicina skatītājus uzdot jautājumus nevis par pagātni, bet par šī brīža situāciju.
Šie vēstures piemēri ir kā piedāvājumi, palīgi, lai izprastu aktuālos notikumus un problēmas.
Ja atskatāmies pagātnē, tad Amsterdamas izstāžu paviljonu raksturo tā dēvētā "civilizētās ofensīvas” tendence, kas būtībā ir ļoti raksturīga Nīderlandes vēsturei. Šī pieeja bija izteikti patronizējoša, un tās galvenais mērķis bija izglītot un attīstīt strādnieku šķiras sabiedrību, iesaistīt to kultūras dzīvē. Tas bija labs nodoms, bet tā realizācija bija gandrīz vai militāra pieeja, sabiedrība tika uzskatīta par kvantitatīvu ļaužu pūli, nevis individualitāšu kopumu.
Es šo aspektu izmantoju joka manierē, sakot, ka mēs tagad atjaunojam šo programmu un tā ir ļoti līdzīga oriģinālajai, tā tiek realizēta publiskajā telpā.
Līdz ar to rodas jautājums: ko mēs kā mākslinieki varam sniegt publikai satura ziņā? Manā gadījumā atbilde uz to ir dažādu arhitektūras jautājumu risināšana. Es sadarbojos ar pilsētplānotājiem, pētu jaunās tehnoloģijas, kuras tie izmanto, kā arī formālās implikācijas, kuras tiek iekļautas jaunajos būvprojektos, un ko tās var nozīmēt sabiedrībai. Un tad ir šī komiskā situācija, kurā tu nonāc itin kā universitātes lekcijā, kuru uzspiež pagātnes mantojumi un arhitektūras memoriāli. Gribas tos salīdzināt ar šausmu istabām atrakciju parkos.
Ja runājam par mākslas nozīmi izglītībā, es uzskatu, ka mākslas galvenais uzdevums ir radīt un parādīt piemērus dažādām situācijām, paskaidrot kontekstus. Ar to es arī šobrīd nodarbojos.
Vai, jūsuprāt, uzlūkojot šo instalāciju blakus kādreizējai Bioloģijas fakultātei, skatītājam vajadzētu būt jau iepriekšējai konteksta izpratnei?
Kad tā bija izstādīta Amsterdamā, reti kurš cilvēks apstājās to papētīt, vairums vienkārši uzmeta acu skatienu. Tad mēs ar kolēģiem organizējām speciālus grupu apmeklējumus, izveidojām tādu kā anklāvu ap šo kristāla pili. Līdz ar to tika radīta tāda kā burbuļa sajūta – tu it kā atrodies publiskā telpā, bet vienlaikus esi nošķirts no tās. Mana cerība ir, ka jebkurš garāmgājējs ievērotu kādu detaļu no šīs ēkas un tā viņam varētu izrādīties interesanta, gluži kā tas bija iecerēts ar izglītības programmu oriģinālās pils laikos.
Tāpēc arī šis mākslas darbs ir papildināts ar arhitektu lekcijām un arī muzikāliem priekšnesumiem, kas iekļauti biennāles izglītības programmā. Es domāju, tu vari uztvert un sajust vēstures sarežģītību un kontekstu dažādību, arī ja neesi, tā sakot, "izpildījis mājasdarbu”.
Jūs esat teicis, ka māksliniekiem vajadzētu vairāk sekot līdzi tam, kā viņu projekti ietekmē apkārtējo vidi.
Tādu mākslas darbu kā šī pils replika radīšanai vienmēr ir cena, kas saistāma ar ietekmi uz vidi. Šis ir diezgan liels projekts, kas man nav īpaši raksturīgi, jo mani darbi lielākoties ir mazāka izmēra. Tāpēc es
cenšos, lai katra detaļa, kas tajā izmantota, būtu otrreiz pārstrādājama, un visu projektu kopumā varētu izstādīt vairākas reizes, lai tas būtu lietojams un izmantojams pēc iespējas izdevīgāk un noderīgāk.
Taču vienlaikus es negribu teikt, ka šī pieeja būtu manas mākslinieciskās darbības kodols. Drīzāk es to paturu prātā, kad notiek darba būvniecības process. Tāpēc man ļoti patīk Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas veidotais video biennāles programmā: purvs un cilvēka mijiedarbība ar dabu, esot tās sastāvdaļai un vienlaikus saprotot, ka tu arī piesārņo dabu ar savu klātbūtni. Tā ir interesanta doma.
Pie kāda projekta jūs strādājat šobrīd?
Šobrīd es strādāju pie sadarbības projekta, kuru izveidoju starp Šveices Federālo tehnoloģiju institūtu Cīrihē un Delftu Tehnisko universitāti Nīderlandē. Pamattēma ir arhitektūras reprodukcijas vēsture, kā tā parādās muzejos un izstādēs, kā arī jaunās tehnoloģijas, kā šīs reprodukcijas tiek veidotas. Piemēram, dažādas skenēšanas tehnoloģijas, lai iegūtu kultūrvēsturiski nozīmīgu ēku skenējumus ļoti augstā kvalitātē.
Tālāk šie dati tiks izmantoti, lai radītu konkrētās ēkas repliku pilnīgi citā pasaules malā. Tam ir arī sava vēsture, jo cilvēki arī senāk veidoja ēku replikas akadēmiskas izpētes nolūkiem, tika radīta tāda kanonisku piemēru kolekcija, lai pētītu arhitektūras stilus un tradīcijas. Es darīšu ko ļoti līdzīgu, tikai izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, kas ļautu šīs replikas veidot attiecībā 1:1.
Mans mērķis ir personīgi atlasīta arhitektūras piemēru, ēku fasāžu izlase – piemēram, šajā, kādreizējā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkā, tika izgudrota žurku inde.
Tas ir interesants fakts, tāpēc esmu iecerējis replicēt daļu no šīs ēkas, un tā atrastos blakus citai replikai – garāžai, kurā tika salikts pirmais "Ford T" modelis.
No vienas puses, ir šie vēsturiskie notikumi vai etapi, bet, no otras, – konkrētu cilvēku individuālās pieredzes, kuras kaut kādā ziņā simbolizē vai paskaidro izvēlēto ēku fasādes.
Es neizmantoju 3D printeri, mana tehnoloģija ir griešana, un pamatmateriāli ir koks un montāžas putas. Skenējuma dati vispirms tiek pārstrādāti atbilstoša lieluma plāksnēs, sākotnēji fasāde ir bezkrāsaina, bet tad tai tiek uzklāta tādas krāsas kārta, kura ar konkrētu indeksu fiksēta skenēšanas procesā. Kopā ar institūta studentiem mēs veidojam vispirms mazākas detaļas, bet beigu procesā tās jau būs pilna mēroga fasādes. Protams, no vides aizsardzības viedokļa ir slikti, ka mēs izmantojam montāžas putas, bet, pārskatot visus iespējamos fiksāžas paveidus, šis tomēr ir visekonomiskākais un ātrākais variants, un vienlaikus arī tāds, kurš visvairāk piesārņo. Un šis nav vienīgais gadījums.
Tas man ir sarežģīts uzdevums: sabalansēt līdzsvaru starp efektīvu darba procesu un videi draudzīgu materiālu izmantošanu, bet es pie tā strādāju – lai šis līdzsvars būtu maksimāli noturīgs.
